Uldis Neiburgs. “Dievs, Tava zeme deg!”: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti / Uldis Neiburgs. – Rīga: Lauku Avīze, 2014.

Neburgs_DievsTavaZemeDegOtrā pasaules kara tēma mani nodarbināja jau pagājuša gada pavasarī, un Zigmontes Adieņu grāmatas kaut kā loģiski vēlreiz pievērsa šim laika periodam, tādēļ es atkal esmu karā, šoreiz Latvijas teritorijā.

Autors apakšvirsrakstā grāmatas tekstus ir definējis kā stāstus, jo viņaprāt tas vislabāk atspoguļo šo žanru. Man ar jēdzienu ‘stāsti’ ir citas asociācijas, daiļliteratūrai vai vismaz memuāriem tuvākas, tādēļ precīzāk šķiet to dēvēt par dokumentālās esejas žanru. Protams, nav jau tik svarīgas definīcijas, galvenais ir saturs, kurš šajā grāmatā vēsta par veselu rindu, hronoloģiski sakārtotiem un Latvijai zīmīgiem datumiem. Grāmatas pamatā ir 33 raksti, daļa no tiem, vairāk nekā 100, kas desmit gadu garumā publicēti laikrakstā “Latvijas Avīze”. Grāmatā iekļautais ir pārstrādāts un papildināts materiāls, kas aptver laika periodu no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 8.maijam. Kā uzsver priekšvārdā autors, tā nav visaptveroša vēstures analīze vai kāda konkrēta notikuma vai cilvēka izcelšana, drīzāk aicinājums pārdomāt grāmatā skartos pagātnes notikumus.

Tā kā darbs nav akadēmisks pētījums, tad, iespējams, uzrunās visplašāko Latvijas vēstures interesentu loku. Man palika iespaids, ka autors ir atvērts turpmākām diskusijām, grāmatā nav vērojams kategoriskums un strikti vērtējumi, līdz ar to veidojas vēlme paplašināt iegūtās zināšanas. Nelielu (8-10 lappušu garu), savstarpēji nesaistītu eseju priekšrocība vienmēr ir tas, ka tās iespējams lasīt gan visas pēc kārtas, gan tikai par tiem tematiem, kas šķiet interesanti vai nepieciešami. Priekšzināšanas vispārīgajā Latvijas vēsturē gan noteikti būtu vajadzīgas, un vēsturē jau vispār − jo vairāk tu uzzini, jo interesantāka tā kļūst.

Esejas nosacīti var iedalīt divās daļās: par notikumiem un personām, datējums sākas ar vācu karaspēka ienākšanu Rīgā 1941. gada 1.jūlijā. Īpaši interesanti ir lasīt par tēmām, kuras nav bijušas ērtas ne padomju, ne trimdinieku vēsturniekiem, un īstenībā arī šobrīd par tām tiek lauzti šķēpi, piemēram, Rīgas sinagogas nodedzināšana 1941. gada 4.jūlijā, Audriņu iedzīvotāju nošaušana 1942. gada 2.janvārī, Konrāda Kalēja lieta vai Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo skaits. Stāstos skaidri parādās sarežģītā latviešu karavīru situācija − daļa no tiem, kas tika mobilizēti padomju armijā, t.i. vairāk nekā tūkstotis 24.teritoriālā latviešu strēlnieku korpusa karavīru, nokļuva vācu gūstā un daļa pat atgriezās Latvijā, lai 1943. gadā viņus atkal iesauktu armijā, šoreiz jau leģionā. Viens no stāstiem ir veltīts arī tiem, kas centās izvairīties iesaukšanas leģionā vai dezertēja, otrs − tikpat pretlikumīgajai Latvijas pilsoņu mobilizācijai Sarkanajā armijā, savukārt  vēl kāds − vācu armijas Latvijas krievu policijas bataljoniem. Sarežģītu, neviennozīmīgu situāciju šajā karā bija daudz, un tādēļ kādreiz ir grūti sveštautietim izskaidrot, ka šobrīd Latvijā ir svarīgi pieminēt visus karavīrus un cietušos, neatkarīgi no tautības un karojošās puses.

Bija vērtīgi uzzināt, ka latvieši jau no vācu okupācijas sākuma centās panākt Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Protams, ka es zināju par Latvijas Centrālās padomes darbību (no 1943. gada), taču Latvijas armijas pulkvežleitnanta Viktora Deglava (1902-1941) vārds vai Latviešu nacionālistu savienības nelegālais laikraksts “Tautas Balss” (1942) un tā izdevēji man bija jaunums. Interesanti bija palasīt stāstus par leģiona virsniekiem, Bruņinieka krusta kavalieriem  − kapteini Žani Butkus (1906-1999), kapteini Miervaldi Ādamsonu (1910-1946) un leitnantu Alfrēdu Riekstiņu (1913-1952). Nedaudz man šajā visā stāstu kopumā tomēr pietrūka otras puses − varbūt derēja arī pāris stāstu par latviešu strēlnieku divīzijām kara beigās, kas atspoguļotu situāciju Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Kā arī kartes! pāris karšu nenāktu par ļaunu. Šobrīd gan man ir skaidrs, ka iegūtās informācijas ir par daudz, lai es to spētu paturēt galvā, tādēļ uzziņu nolūkos šo grāmatu derētu iegūt arī mājas bibliotēkai.

Jo vairāk es lasu par kara gadu notikumiem, jo vairāk es pārliecinos, ka valstij un tautai, neskatoties uz zaudētiem cilvēkiem un izpostīto zemi, grūtākais nav pats karš. Daudzas valstis ir sekmīgi atjaunojušās pēc materiāliem zaudējumiem, kaujās kritušie un bojā gājušie ir apraudāti un sēru process ir noslēdzies. Taču Latvijas (un visas Baltijas teritorijā) grūtākais bija pārdzīvot cilvēku garīgo sakropļošanu, kas atstāja sekas uz vairākām paaudzēm. Latvija bija pa vidu diviem totalitārajiem režīmiem, kurus interesēja tikai Latvijas zeme, bet iedzīvotāji bija cilvēkresurss, kuru varēja izmantot, pārvietot, likvidēt. Laikmeta griežos uzplauka pašas sliktākās cilvēku īpašības − mantkārība, skaudība, varaskāre, nodevība, bet pāri visam kā melns smogs klājās bailes. Karš un padomju laiks atnesa bailes, kuras uz ilgiem gadu desmitiem pakļāva tautu kā visizpildīgākais vagars.

Advertisements