Mārgareta Etvuda. Līgava laupītāja / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Sprīdītis, 1996. (Margaret Atwood. The Robber Bride. 1993.)

Šobrīd grāmatu blogeri aktīvi pauž viedokli par izdevniecības “Zvaigzne ABC” nesen izdoto Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāstu”. Patiesi priecē šīs grāmatas parādīšanās latviešu valodā, jo pirms pāris gadiem, kad uzrakstīju savu atsauksmi par romānu, komentāros spriedām, ka diez vai tas kādreiz tiks tulkots. Un, protams, tagad interesē, vai romāns varētu radīt kādu rezonansi sabiedrībā vai paliks bez lielas ievērības un nonāks nocenoto grāmatu plauktā (kā tas diemžēl notika ar brīnišķīgo Atvudas “Oriksu un Kreiku”).

Diemžēl nevaru lepoties, ka būtu lasījusi visus Atvudas latviski tulkotos darbus, taču tam par iemeslu ir nevis slinkums, bet drīzāk iracionāls pieņēmums, ka vēl nelasīts Atvudas romāns nozīmē, ka man pilnīgi noteikti nav jāuztraucas, ka visa labā literatūra pasaulē ir izlasīta. Diezgan stulbs pieņēmums, jo tā jau es tiešām varu reiz nomirt, neizlasījusi visu Atvudu; to vajadzētu izlabot. Neteikšu gan, ka Atvuda būtu piemērota visām gaumēm, viņa balansē uz robežas starp realitāti un fantāziju/zinātnisko fantastiku, brīžiem piesviežot maģiskā reālisma mirkļus, taču “Kalpones stāsts” gan ir viena no tām grāmatām, ar kuras ieteikšanu es būtu gatava uzmākties daudziem. Tā ir ļoti aktuāla grāmata, lai arī sarakstīta tālajā 1985. gadā.

Bear Kirkpatrick. Leigh: Mockingbird Nest

Bear Kirkpatrick. Leigh: Mockingbird Nest

Tomēr šogad esmu pavirzījusies par vienu soli tālāk Atvudas daiļrades apguvē, jo izlasīju viņas pirmo latviski tulkoto grāmatu “Līgava laupītāja”. Iedvesmojos no Sibillas, kura bija to aprakstījusi, un iedomājos, ka tāda grāmata labi saskan ar manu interesi par pasakām un to ietekmi uz literatūru. Grāmatas pieteikumā teikts, ka sižets izaudzis no brāļu Grimmu pasakas par ļaunu līgavaini, kurš pievilina savas iecerētās un apēd. Atvudas romānā galvenā ļaundare ir sieviete − Zīnija, kas nekrietni izmanto savas draudzenes un atņem tām vīrus, lai ar tiem kādu laiku paspēlētos. No pasakas gan Atvudas romānā ir palicis nosaukums un Zīnijas − ļaunās burves tēls, kurš ir izteikti mistisks, kā līdz galam neizpētīta dabas parādība; pārējie tēli un notikumi ir pat ļoti reāli. Īstenībā es pat kādu brīdi apsvēru iespēju, ka Zīnija ir kāds vispārējs ļaunuma personificējums un izrādīsies ilūzija. Taču viņa ir reāla sterva, “vīriešēdāja”.

Zīnija ir sieviete, kura grib to, kā viņai nav, dabū, ko gribējusi, un tad noniecina, ko dabūjusi.

Kā pretstats Zīnijai ir trīs “normālas” sievietes – Tonija, Karisa un Roza, kuras pazīstamas no koledžas laikiem, taču par draudzenēm viņas pataisījusi tieši Zīnija, jo visām atņēmusi vīrus un viņas apvienojušās kopējā naidā pret kaitnieci. Iespējams, kaut kur pasaulē kāds literatūras students jau ir izpētījis, kādēļ ļaunās Zīnijas īstais dzīves stāsts lasītājam paliek neatklāts, jāiztiek tikai ar varones melīgajām fantāzijām, savukārt trīs draudzenes, nosacīti pozitīvie tēli ir izanalizēti gana smalki. Tonija ir gudra, Karisa − jūtīga un emocionāla, Roza − izveicīga un sirsnīga: iespējams, kopā viņas veido vienu ideālo sievieti, kura tomēr jūtas pagalam nedroša. Atvuda iemeslus tam meklē bērnībā, jo nevienai no draudzenēm nav bijušas pilnvērtīgas attiecības ar māti; viņu mātes bija nelaimīgas sievietes, kuras nespēja bērnam sniegt beznosacījuma mīlestību. Līdz ar to Zīnijai ir viegli izpelnīties viņu uzticību, vienkārši uzklausot, pozitīvi novērtējot, atbalstot; kad iegūta uzticība un iemidzināta uzmanība − haps! − un draudzenes vīrs jau tvērienā. Taču dīvainā kārtā es nekādi neredzu, ka vīru zudums sieviešu dzīvi būtu ietekmējis negatīvi, drīzāk pat otrādi − bez vīriem viņas it kā atmostas no snaudas un parāda savas labākās īpašības, tomēr pašas to neatzīst un turpina naidoties uz Zīniju un skumt pēc zaudētā.

Varbūt šīs grāmatas kontekstā ir svarīgs arī laikmets − varones ir dzimušas pēc kara, romānā brīdī ir piecdesmitgadnieces, un viņu attiecību vēsture man atgādināja kādreiz lasīto par nodalītajām dzimumu pasaulēm pirms feminisma otrā viļņa: vīrieši un sievietes ģimenē satiekas pie galda un gultā, bet problēmas risina atsevišķi. Lai arī draudzenes savus vīriešus neapšaubāmi mīl, taču viņas tos nesaprot un, iespējams, pat neizjūt kā cilvēkus − te ir pārāk daudz dievināšanas un pakļaušanās. Jā, Zīnija ir pilnīgi cita − viņa ir tā, kuru pielūdz, pie kuras aizbēg draudzeņu “dievi”.  Atvuda rāda, ka nākamā paaudze ir daudz cerīgāka: Rozas un Karisas meitas visticamāk attiecībās pieļaus citas kļūdas.

Vai ir taisnīgi sūtīt nepieredzējušas meitenes mežā, lai viņas cīnās pašas? (..) Kas zina, kāds ļaunums mīt vīriešu sirdīs? Vecāka sieviete zina. Bet cik vecai tev jākļūst, lai nonāktu pie tāds gudrības?

Galvenais, kas mani valdzina Atvudā, nav pat viņas rakstnieces meistarība, bet gudrība, kas apvienota ar humora pilnu vitalitāti. Viņas grāmatas var stāstīt par traģēdijām, bet vienmēr tiks atstāta neliela distance, iespēja ar ironijas palīdzību netvert pasauli tik nopietni, lai šķistu, ka zudusi pēdējā cerība. Viņas darbus lasot, viena acs ir ļoti nopietna, bet otra − šķelmīgi piemiedz.

You are a woman with a man inside watching a woman. You are your own voyeur.

Advertisements