Keita Atkinsone. Dzīve pēc dzīves / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. (Kate Atkinson. Life After Life. 2013.)

Atkinsone_dzivepecdzivesŠis ir mans 500. bloga ieraksts un man ir patiess prieks, ka tajā es rakstīšu par sev mīļas rakstnieces ļoti labu grāmatu. Mana patika pret Atkinsoni sākās no viņas debijas romāna “Neredzamo stundu muzejs”, pēc tam sekoja detektīvu sērija par Džeksonu Brodiju. Lai arī pirmais romāns tiešām bija ārkārtīgi labs, Brodija sērija ir vienkāršs, krietns angļu detektīvs bez milzu pārsteigumiem, tādēļ tā loģiski paskaidrot savu sajūsmināto attieksmi par jaunu Atkinsones romānu latviešu valodā, es jums nevarēšu. Patīk man šī rakstniece un viss. Varbūt daļa sajūsmas man ir pielipusi no Goodreads lasītājiem, kuri “Life after life” 2013. gadā atzina par labāko vēsturisko romānu. Es gan to drīzāk ierindotu fantāzijas žanrā, bet sava daļa 20. gadsimta vēstures tajā, protams, arī ir trāpījusi.

Romāna galvenais jautājums: kā būtu, ja būtu? Kas notiktu, ja Ursula Toda nenomirtu piedzimstot? Kas būtu, ja viņa nenoslīktu četru gadu vecumā? Kas būtu, ja viņas aukle neaizbrauktu uz Londonu un neatvestu gripu? Kas būtu, ja viņu neizvarotu brāļa draugs? Kas būtu, ja viņa apprecētu vācieti? Tā var turpināt bezgalīgi, jo katra dzīve piedāvā bezgalīgas izvēles iespējas: mēs izvēlamies katrā savas dzīves minūtē, un visbiežāk, iespējams, nemaz neaptveram, ka katru dienu mainām savu dzīvi un, protams, izvēles gadās kļūdainas. Diez vai pasaulē ir tāds cilvēks, kurš pilnīgi neko savā pagātnē negribētu mainīt, nu vismaz, lai uzzinātu − kā būtu, ja būtu? Anglietei Ursulai Todai Keitas Atkinsones romānā ir dota tāda iespēja − viņa atkal un atkal piedzimst no jauna 1910. gada 11. februārī. Dažreiz viņa dzīvo visu no sākuma, dažreiz viņai ir iespēja atgriezties atpakaļ laika krustcelēs kā saglabātā datorspēlē. O, Ursula ir liela spēlmane! Viņai nav dotas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, taču kāda pašai nesaprotama nojauta, dīvaina deja vu sajūta viņai liek steigties vai kavēties, nogriezties pa citu ceļu vai paslēpties. Kurā gan brīdī Ursulai būs gana, kad viņa sev pateiks: stop, šis ir manas dzīves labākais iespējamais variants?

Romānā būtība ir divas lielas spēļvietas: Todu ģimenes mājas Lapsu stūris, kas atradās stundas attālumā no Londonas, un Londona Otrā pasaules kara laikā. Ja ģimenes māja ir pašsaprotama darbības vieta, tad Londona kara laikā norāda uz autores īpaši izvēlētu vietu un laiku. Sākot no 1940. gada 7. septembra Londonu bombardēja 57 dienas pēc kārtas un bombardēšana turpinājās līdz pat 1941. gada maijam, sagraujot mājas ar civiliem iedzīvotājiem. Lielākajā daļā dzīves līniju Ursula šai laikā atrodas Londonā, un šķiet, ka autorei ir bijis svarīgi parādīt, kā attīstās varones attieksme pret karu − no pasīva upura viņa pamazām pārtop aktīvā pretgaisa aizsardzības kustības brīvprātīgajā, jo izrādās, ka citādi šai spēlē viņa nevar saglabāt dzīvību. Un šķiet, ka kādā brīdī Ursula sajūt sevī mazu dievu, jo nolemj kardināli mainīt vēstures gaitu − nogalināt Hitleru.

No vienas puses man liekas, ka ideja nogalināt Hitleru ir banāla, no otras puses − kā to pasniedz. Atkinsone nav tik drosmīga, lai parādītu pasauli bez fīrera − vai tiešām tas ļāva izvairīties no kara? Viņa koncentrējas uz Ursulas pūlēm nonākt īstajā vietā un īstajā laikā, tādēļ tas ir gana saistoši, ļauj aprakstīt Evu Braunu, Ērgļa ligzdu un pirmskara Vācijas gaisotni. Kas attiecas uz pašu Hitlera nogalināšanas ideju − es uzskatu, ka personības loma globālās vēstures mēroga ir pārvērtēta; cilvēka dzīves, ģimenes un dzimtas kontekstā indivīds tiešām ir nozīmīgs, taču lielie vēstures notikumi nav atkarīgi no viena cilvēka esamības. Esmu pārliecināta (un tā ir viegla pārliecība, jo neviens tāpat to nevar pārbaudīt), ka vēstures vilnis tam vajadzīgajā brīdī vienkārši uzrauj galotnē ar vajadzīgajām īpašībām apveltītu cilvēku, lai tas īstenotu savu nolemtību. Hitleru mēģināja nogalināt vairākas reizes par viņu daudz gudrāki cilvēki, taču atentāti izgāzās, tādēļ savā fatālismā es varu secināt, ka Hitlers kādā augstāku būtņu plānā acīmredzot bija vajadzīgs.

Reiz šis viss, protams, kļūs par vēsturi, pat kalni, jo klinšu nākotne galu galā ir smilts. Vairums ļaužu šā tā kūlās cauri notikumiem un tikai vēlāk, atskatoties, apjēdza to nozīmi.

Prātojot par ceļotājiem laikā, atcerējos Aizeka Azimova “The End of Eternity”, kur bija tādi laika tehniķi, kas ceļoja laikā un saskaņā ar smalki izrēķinātiem grafikiem mainīja realitāti. Dīvainā kārtā tie, kuri zināja, ko viņi dara, tehniķus nemīlēja, viņi bija kā bendes, kas dara vajadzīgu, bet noniecināmu darbiņu. Lūk, Ursula arī maina ne tikai savu, bet arī citu dzīves, nezin, vai viņai patiktu, ja kāds cits tā rīkotos viņai aiz muguras.

Teiksim tā − man pagātnē ir kādas trīs lietas, ko es gribētu mainīt. Kur var dabūt to Ursulu, kas man tai laikā iegrozītu smadzenes? (Klusas aizdomas, ka Ursulai vajadzēs daudzus piegājienus.)

Advertisements