Anna Siļivončika

Anna Siļivončika

Pirmais apaļais cipars ir sasniegts, šajā blogošanas vidē es atrodos jau piecus gadus. Varētu teikt, ka pirmie pieci tie grūtākie, taču īstenībā (pēc ierakstu statistikas) man visgrūtākais ir bijis pēdējais, piektais gads. Sākotnēji man bija nodoms rakstīt par grāmatām vismaz četrus gadus un tad paskatīties, vai man to gribēsies darīt tālāk. Teorētiski man, protams, gribējās, jo bija taču izveidojušies visādi rakstīšanas plāni un saraksti, tomēr praktiski man pēdējā gadā kaut kur ir pazaudējusies motivācija. Kad es sāku blogot, diezgan nopietns iemesls bija grāmatu blogu mazskaitlīgums, un man šķita, ka būs vērts ieguldīt kaut vai nelielu artavu, lai šī blogu sfēra paplašinātos. Šobrīd, pēc pieciem gadiem grāmatu blogeru skaits ir pieaudzis, un liekas, ka arī Latvijas grāmatniecība kaut nedaudz ir iepazinusi un pieņēmusi šo lasītāju īpašo pasugu. Tādēļ kādu brīdi man šķita − diez vai manas domas par grāmatām ir vajadzīgas, vēl jo vairāk, ja man ir tik liels slinkums tās sakarīgi noformulēt un pierakstīt.

Otrkārt, man attiecībā uz blogošanu radās tāda kā pienākuma apziņa, obligātums; mums visiem dzīvē ir gana daudz lietu gan mājās, gan darbā, no kurām mēs nekādi nevaram izvairīties, un tikko šī draņķa rutīna sāka pielipt manai blogošanai par lasīšanu un grāmatām, uzreiz sagribējās no tās izvairīties. Uzskatu, ka man savs blogs ir jāraksta ar prieku un aizrautību, citādi tas nebūs interesants ne man, ne lasītājiem. Turklāt gadu gaitā iegūtais ierakstu skaits man nodrošina stabilu apmeklējumu statistiku, kas patīkami iemidzina čaklumu, un jauni ieraksti man nemaz nešķiet tik svarīgi kā iepriekš.

Lai kā nu būtu, šogad tomēr vairākas reizes esmu centusies atsākt rakstīt vairāk un regulārāk, izmēģinājusi rakstīt ne tikai par grāmatām (ticiet − man galvā melnrakstu vesela jūra). Tādēļ blogošanas piekto gadu es varētu nodēvēt par pārdomu un jaunu ceļu meklējumu laiku, kas nav slikti − krustceles dzīvē ir noderīga lieta. Man vienkārši nopietni jāpārdomā, kā man dienas režīmā atgriezt atpakaļ to brīdi, kad es sēžu un rakstu.

found on doodlemum.comRakstniece Treisija Ševaljē saka, ka mēs esam dzimuši stāstu teicēji, stāstu radīšana ir ielikta mūsu gēnos. Un iemesls tam ir apkārtējās pasaules haotisms un nedrošība, ko ar stāstu palīdzību mēs cenšamies sakārtot un padarīt jēgpilnāku. Kādreiz, lasot grāmatas, šķiet, ka stāstu ir pārāk daudz, visu nav iespējams aptvert, saprast, līdzi just… tomēr biežāk ir sajūta, ka jāturpina meklēt un laiku pa laikam − ne pārāk bieži − izdodas atrast to mazo varavīksnes sajūtu, dārgumu atradēja prieku, kad tu jūti − kāds cilvēks lielajā pasaulē ir rakstījis stāstu un domājis tieši par tevi.

“And she is the reader
who browses the shelf
and looks for new worlds
but finds herself.”
― Laura Purdie Salas BookSpeak!: Poems about Books

Advertisements