Šoreiz ar vienu ierakstu esmu nolēmusi nosist trīs mušas, t.i. uzrakstīt par trim grāmatām uzreiz. Nesanāca šogad izbaudīt RIP izaicinājuma priekus, bet vismaz detektīvus oktobra nogalē palasījos. Diemžēl neviens no tiem nebija tik izcils, lai es tagad atvēzētos uz dziļu iztirzājumu, bet savu īso aprakstiņu, protams, katrs ir nopelnījis. Dažādībai amerikāņu un franču detektīviem piesviedu vēl vasarā izlasīto zviedru trillerīti.

Pīters Svonsons. Līdz nāve mūs šķirs / no angļu val. tulk. Gunita Mežule. – Rīga: Kontinents, 2015. (Peter Swanson. The Kind Worth Killing.)

Lidznavemusskirs.inddVar noprast, ka Svonsons ir jauns vārds ASV trilleru rakstnieku vidū, ieguvis daudz jūsmīgu atsauksmju, tiek salīdzināts ar Gone Girl utt. Iespējams, no visiem trim krimiķiem Svonsona man patika visvairāk, jo šeit autoram nebija pretenziju uz episkiem vēstījumiem, kas risinās uz sniegotu, mežonīgu ainavu fona (jo sniegā visdekoratīvāk izskatās asiņu paltis) un kaut kādā mērā tas nogalināšanas ārprāts bija saprašanas robežās.

Pats stāsts ir diezgan vienkāršs − lidostā satiekas divi (it kā) svešinieki, vīrietis sadzeras un nepiesardzīgi skaļi pauž vēlmi pārlauzt sprandu savai neuzticīgajai laulenei; viņa vēstījums atrod dzirdīgas ausis un nejauši satiktā pudeles māsa piesola viņam visāda veida atbalstu − gan morālu, gan praktisku. Morāle nr.1: uzmanieties no cilvēkiem, kas atbalsta jūsu ļaunos projektus, jo visticamāk tie ir paša sātana sūtīti. Tālākā romāna gaitā, protams, izrādās, ka sievietes ir maitas, kas šai pasaulē sūtītas, lai apvestu ap stūri naivos vīriešu dzimuma vientiešus (trīs eksemplārus), savukārt dievs nav mazais bērns un tās vellatas dabū, ko pelnījušas (gandrīz). Morāle nr.2: ja jums gadās nogalināt vairāk par vienu cilvēku, tad līķus slēpiet dažādās vietās.

Patika, ka autors romāna gaitā mainīja stāstniekus, tas bija atsvaidzinoši, taču ļaunajām sievietēm gan leģendas vajadzētu izdomāt oriģinālākas. Varētu izlasīt vēl kādu Svonsona darbu.

Bernārs Miņjē. Melnais taurenis / no franču val. tulk. Maija Indraša. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Bernard Minier. Glace. 2011.)

Minje_Melnais taurenis“Melnais taurenis” ir īsts ziemas detektīvs par nomaļu ciemu Francijas Pirenejos, kuram ļauns liktenis kaimiņos iedalījis psiheni, uz kuru sūta pilnīgi nelabojumus, nepieskaitāmus kriminālnoziedzniekus no visas Eiropas. Ciems un psihene dzīvoja katrs savu dzīvi, kamēr vienā nejaukā dienā pie pacēlāja, augstu kalnos atrada pakārtu zirgu (ne jau dzīvu). Un tam sekoja citi upuri (vairs ne zirgi). Protams, ka grāmatas galvenais varonis − inspektors Servazs no sākuma apvainojās, ka viņam jāizmeklē zirga slepkavība un turklāt par pārinieci vēl iedalīta prasta policiste, bet vēlāk viņš atbilstoši žanra likumiem pārtapa nervozā, miega bada mocītā okšķerī, kurš nežēlīgi purina visus ciema skapjus, lai no tiem grabēdami izbirtu seni skeleti. Pirmkārt, šajā krimiķī ir sens, sarežģīts noziegums, kurā iesaistītas daudzas personas, otrkārt, šeit ir slavens maniaks, kurš pat iespundēts psihenē labprāt pašņakstina savus asiņainos pirksteļus līķu virzienā, treškārt, pa romāna lappusēm plivinās skaistulis-multimiljonārs ar drūmu ģimenes vēsturi, ceturtkārt, autors izmanto izdevību, lai paustu savas domas par Eiropas sapuvušo tiesu sistēmu un vispār posta pilno nākotni, un kad nu galīgi vairs nav, ko rakstīt, tad vienmēr var rakstīt par saltām eglēm, kuras ieskauj ledainos kalnos, un cik tas ir baisi un nomācoši un bla bla bla…

Godīgi sakot, man no tā visa pietiktu ar ‘pirmkārt’ un eglēm (man gan sniegotas egles šķiet ļoti skaistas), tādēļ kaut kādā brīdī iestājās pārsātinājums. Un nepatīk man šīs nenormālās slepkavības, kad autors cenšas izdomāt vienu līķi šausmīgāku pēc otra un arī pašiem izmeklētājiem sacerēt kādu traumatisku pagātni, lai dzīve par saldu neliekas. Tādēļ visticamāk Miņjē turpinājumus nelasīšu.

Lārss Keplers. Hipnotizētājs / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Mansards, 2012. (Lars Kepler. Hypnotisören. 2009)

Keplers_HipnotizetajsGodīgi sakot, no “Hipnotizētāja” es ļoti daudz vairs neatceros, jo lasīju to vasaras sākumā. Tobrīd es novērtēju, ka krimiķis mani izrāva no lasīšanas apātijas un es vismaz izlasīju kādu grāmatu līdz beigām. Šobrīd man galīgi tas vairs nešķiet būtiski un atmiņā palicis dīvainais sižets (kad grāmatas vidū pirmais noziegums tiek aizmirsts, un visi pārslēdzas uz jautrākiem notikumiem) un galveno varoņu dīvainā, neloģiskā rīcība.

Romāna centrā ir vēl viens psihiatrs − Ēriks Barks, kurš darbā izmantojis hipnozi, taču pēc nejaukiem notikumiem savu praksi beidzis un strādā par vienkāršu ārstu slimnīcā. Ērikam ir sieva Simone, kas romāna gaitā parādās kā diezgan labila būtne ar tieksmi uz neloģiskiem gājieniem, un dēls Benjamins, kuram ir reta asins saslimšana, kas, protams, arī tiek izmantota kā kārtīga klišeja. It kā romāna ir arī detektīvinspektors Jona Linns, taču sižetā viņš vairāk figurē kā palīgspēks, un vispār zviedru policija izskatās pārāk aizņemta, lai nodarbotos ar asiņainām slepkavībām. Un tad vēl ir psihu vesels bars, kas pusapārstēti klenderē pa Zviedrijas laukiem un aiz neko darīt kaļ komplicētus maniaka plānus. Nu kur vēl jautrāk.

Atšķirībā no Miņjē, kas trilleri finalizēja ar sniega lavīnu, Keplera grand finale ir autobuss, kas nogrimst ledus ezerā, sev līdzi paņemot slepkavu. Ak, kāpēc gan šādus gājienus neatstāt lielekrāna filmām, bet vairāk laika veltīt detektīvintrigas izstrādāšanai un adekvātai varoņu uzvedībai. Skandināvu līķu man pietiek jau ar Nesbē, nedomāju, ka no Keplera vēl kaut ko lasīšu.

Advertisements