Egons Līvs. Velnakaula dvīņi. – Rīga: Liesma, 1966.

Grāmatu gadsimts – 1966

Livs_VelnakaulaGrāmatas nosaukums tomēr ir ļoti svarīgs, jo spēj tai gan pievilināt, gan atbaidīt. Tieši šī iemesla dēļ īsromāns “Velnakaula dvīņi” man vienmēr ir šķitis intriģējošs – nu kas tas galu galā par velnakaulu?! Otrs piesaistošais moments bija atmiņā aizķērusies Gunāra Cilinska fotogrāfija, kurā viņš ir sasodīti seksīgs, ģērbies raupja adījuma svīterī (likās, ka tam jābūt kadram no filmas, taču fotogrāfēts romāna dramatizējums toreizējā Drāmas teātrī). Tātad, pie romāna lasīšanas ķēros ar vislabākajām cerībām.

Īsromāna darbība norisinās Kurzemes jūrmalā Otrā pasaules kara izskaņā. Vienā zvejniekciemā vēl saimnieko vērmahts, citu jau ieņēmuši padomju karavīri, bet vietējie iedzīvotāji tiek pluinīti no abām pusēm. Kaspars Velnakauls ir pajauns atraitnis, kuram jāuzaudzina dvīnīši, kas pavisam vēl zīdaiņi, bet labvēlis pačukst, ka vācieši plāno liellopu konfiskāciju. Tas nozīmē, ka bērni paliks bez piena, tādēļ Kaspars ar visu govi un bērniem mūk laivā uz citu ciemu, kur saimnieko sarkanie. Šai ciemā dzīvo arī Kaspara dvīņubrālis Andrejs, kurš apprecējis kādreizējo brāļa brūti Zandu, bet Kasparam vēl jāpierāda vietējam poļitrukam, ka viņu interesē tikai paša bērnu izdzīvošana un ar mežabrāļiem viņam nav nekāda sakara. Tā nu ideoloģiska cīņa šeit savijas ar Santabarbaras motīviem.

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” ir atzīmējis, ka “Velnakaula dvīņi” ir viens no nedaudzajiem tā laika (domāts − pēckara) tekstiem, kas arī patlaban vēl nav pārtapis literārā piemineklī. Vēl vairāk − ar šo romānu ir aizsākusies latviešu prozas atdzimšana. Pēckara romānos ideoloģija pieprasīja orientāciju uz kolektīvām vērtībām, “cīņu par gaišo nākotni”, konsekventu fašisma nosodījumu un komunistu varonības slavinājumu. Līva romānā pirmoreiz galvenais varonis ir absolūts individuālists, kurš cīnās pret visiem, par galveno liekot savu bērnu izdzīvošanu.

Romāns, protams, ir pietiekami īss, lai nebūtu to nekādas problēmas izlasīt. Teksta uztveri tomēr apgrūtina tas, ka ik pa laikam sev jāatgādina laikmets, kurā romāns uzrakstīts, un tad jau pret to var izturēties iecietīgāk. Un dīvainā kārtā laikmetu ievēro tieši tādēļ, ka brīžiem to ir iespējams pilnīgi aizmirst. Piemēram, Kaspara pārbrauciens laivā no viena ciema uz otru vētras un artilērijas apšaudes laikā, turpat govs, zīdaiņi un sabijies vācietis ar notēmētu ieroci − diezgan kinematogrāfiska aina; nav brīnums, ka vēlāk Līvs pievērsās kinoscenāriju rakstīšanai. Brīžiem gan es nodevos prātuļojumiem par to, cik gan rātni zīdaiņi tam Kasparam padevušies, nemaz ne salīdzināt ar parastiem bērniem, kas romāna darbībai traucētu krietni vien vairāk. Un pa mīnu laukiem arī Kaspars cilpo kā zaķis… bet nebūsim sīkumaini.

Jāatzīmē, ka Egonam Līvam ir izteiksmīga, krāsaina valoda, kas darbojošās personas un apkārtējo vidi zīmē drošiem triepieniem. Un, protams, sižets (ar visiem pozitīvajiem sarkanarmiešiem) aizķer un ir vēlme ilgāk pie tā pakavēties. Romāna izskaņa ir aprauta, bet tiek skaidrots, ka autoram bijusi iecere rakstīt turpinājumu, kas netika īstenota. Aprautums brīžiem jaušams arī tekstā, tā vien šķiet, ka Līvs ir sevi cenzējis un ideoloģiski bīstamākās vietas laikus piebremzējis. Neapšaubāmi, ka “Velnakaula dvīņi” ir klasificējams kā padomju romāns, tomēr Egons Līvs ir spējis caur “pareiziem” tekstiem parādīt stipru zvejnieka tēlu − Kasparu Velnakaulu.

 

Advertisements