Kārlis Skalbe. Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties: pasaka / Ģirta Vilka ilustrācijas. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.

Grāmatu gadsimts – 1904

Skalbe_Ka es braucuKad Vecais gads jau jātin kamolā, bet Jaunam gadam jāsāk uzmest pirmo rindu, cilvēka vienmēr iegulst neliels apcerīgums. Tādēļ man sagribējās pārlasīt nelielu latviešu rakstnieka pasaku, kas gan nozīmīguma ziņā neatpaliek no daža romāna.

Pasakas sižets ir visiem zināms – par jaunieti, kuram ir “jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra”, kas netīšam izdzird milža stāstu par Ziemeļmeitu, kas dzīvo aiz jūras dimanta pilī, un no šī stāsta jaunieša “sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna”. Cik gan daudz latviešu literatūrā ir šādu jauniešu, kuros mostas pavasaru palu nemiers un viņiem par visām varēm vajag doties tālumā, uz apvārsni, uz svešām zemēm laimi meklēt…

Kārlis Skalbe par savas pasakas tapšanu literārajā žurnāla “Ritums” (1923. g. Nr.2) rakstījis tā:

Manas Ziemeļmeitas ideja dzima man Ērgļos. Tur strādāju kā skolotājs. Kad biju tur nostrādājis divus gadus, es jutos tā, ka ilgāk vairs tur negribas palikt. Istabiņa bija šaura un nabadzīga. (..) Tikpat skola un garīgi nabagi likās arī mana apkārtne. Es redzēju un jutu šo seklību un šaurību. Tā mani nospieda. Arī plašākā sabiedriskā dzīve bij tāds pats aprobežots apvārksnis. Veinberģis sludināja “Rīgas Avīzēs” savas idejas un centienus. Manī modās nemiers un protests pret visu šo šaurību un ikdienību, tiklab tuvākajā apkārtnē, kā visā Latvijā. Šī protesta noskaņa manī arī ierosināja Ziemeļmeitas ideju.

Citēts pēc Daces Lūses grāmatas  “Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas”(2008).

Atcerēsimies, ka Kārlis Skalbe savas pirmās pasakas uzrakstīšanas brīdī bija jauns, 24 gadus vecs tautskolotājs, kurš līdzīgi pasakas galvenajam varonim juta neskaidras ilgas un nemieru. Krievijas impērijā tobrīd brieda 1905. gada revolūcijas notikumi, tādēļ nav nejauša šāda jauna pilsoņa idejiskā pārliecība vērsties pret veco, izkurtējušo sabiedrības daļu.

Skalbe_Ka es braucu_bilde

Ģirta Vilka ilustrācija

Skalbes varonis dodas jūrā, nezināmas tāles meklējumos, un viņa mazo laiviņu svaida bangas un vēji. Pie Ziemeļzemes vārtiem viņš nobīstas no ledus milžiem un nolemj braukt ar līkumu, no otras puses, taču tā vietā caur biezu miglu nokļūst kuģu kapsētā; viņš pamet savu kuģi un izglābjas Miera un Pieticības malā. Nu ļoti jau atbilstoši lielai daļai cilvēku – bangu un neziņas vietā izvēlēties Trekno cūku zemi, kur debesis tik zemu, ka aiz tām var karoti pakārt. Protams, ka tas ir tāds jaunības maksimālista skatījums uz dzīvi, kad pretīgi šķiet – uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Tā laika sabiedrība pravieša Ruņģa un Labsirdīgā tēlos pat saskatīja prototipus.

Andrievs Niedra kritikā atzinīgi novērtē Skalbes fantāziju un emocionalitāti, taču nostājas pret ideju, ka tikai ārpus dzimtenes var iegūt plašāku telpu savam gara lidojumam. Savukārt padomju laika kritiķi – Sudrabkalns un Osmanis – pasaku krājumu ievados uzsver Skalbes nostāšanos pret latviešu buržuāziju, tās ideālu seklumu un liekulību, Skalbes kvēlo aicinājumu pēc cīņas par tautas brīvību un laimi, kas apņemts ar revolucionāru jūsmu. Kā redzams, tad katram laikmetam ir savi akcenti, taču Skalbes pasakas vērtību norāda tās ideju ilglaicīgums.

Varbūt katram no mums dzīvē uz brīdi ir vajadzīga sava Treknā mala, lai tomēr saprastu, ka tāda zeme, kurā koki nestiepjas pret sauli un putniem ir slinkums dziedāt, nav tā vieta, kur gribētos palikt vienmēr. Tādā ikdienišķā līmenī tā ir cilvēciska vajadzība pēc jauniem mērķiem un iecerēm, izraušanās no ikdienības purva. Bet varbūt tomēr – būt par kāviem debesīs, katru dienu no jauna kalt Sauli vai pīt vainagus no asiem priežu zariem un veidot starojošu varavīksnes loku?

Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.

Gribētos piebilst, ka katrs cilvēks pats nosaka savu debesu augstumu.

 

Advertisements