Marie Godest (19710 La jolie lectrice

Marie Godest (1971) La jolie lectrice

Trīs gulbju jaunavas reiz ziemas vakarā lidoja pāri Vidzemes kalniem, un saulesriets krāsoja sarkanas viņu garās, baltās drānas.

“Ziema man liekas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo, un uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lokus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs baltās pūkas,” viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu.

“Mans rožu dārzs ir ziemas saulesriets,” otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. “Visskaistāk rozes uzzied sniegā.”

Trešai acis bija zaļas kā ledi. “Es mīlu lielas, spožas ziemas zvaigznes. Manas puķes uzzied tikai naktī,” viņa teica un ilgodamās raudzījās tālumā.

Tā lidoja trīs gaisa meitas, te pazuzdamas, te no jauna parādīdamās debesu klajā. Mājās aiz noviznījušiem logiem viņas varēja manīt kā slīdošu eņģeļu ēnas. Tās dzīvoja pastāvīgā kustībā. Vējputenī viņas dejoja laukā, augstu sviezdamas gaisā baltos, garos spārnus, kas grieza sniega pārslu viesuļus.

Ja pārsliņas lidoja domīgi un maigi, tad viņas šūpojās gaisa meitu sapņojošā elpā, kuras slīdēja, rokās saķērušās, klusi sakļāvušas spārnus.

Viņas atdusējās mežā, noliekdamas egļu un priežu zaļās galotnes. Mednieks norā dažreiz uzgāja trīs baltas sniega kupenas, kuras piepeši uzspurdza augšā, ievērpdamas viņu vējputenī un aiznesdamas tālu mežā, kur pazuda visas pēdas…

.

Fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma “Gulbju jaunavas” (“Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989)

 

Advertisements