Tautieši visapkārt gadumijā apcer gada nobeigumus un atklāj savas jaunās ieceres, taču man šogad nav lielas iedvesmas ar to nodarboties. Gan es pati, gan mani pastāvīgie lasītāji vismaz aptuveni nojauš, kādi ir mani Jaunā gada plāni (tie nav diez ko mainījušies no pagājušā gada), un tad jau manīs, kā man veiksies ar rakstīšanu un visādiem jaunievedumiem.

Ikviens savā dzīvē sastop dažādus cilvēkus, un lielākā daļa no viņiem – draugi, paziņas – nepaliek uz visiem laikiem, jo mainās dzīve, mainās apstākļi, maināmies mēs paši un mūsu vajadzība pēc konkrētās saskarsmes. Tomēr domās es kādreiz turpinu ar viņiem sarunāties… Šogad man nācās pierast pie tā, ka manas domas, kuras es metu kā bumbiņas iedomātajam sarunu biedram, vairs nenāk atpakaļ, bet aiziet tukšumā, un samierināties ar to, ka šai pasaulē ir lietas un notikumi, par kuriem atmiņas palikušas man vienai.

Dzīve mainās, panākumi nekad nav galīgi, neveiksmes visbiežāk nav fatālas, bet nozīmē ir vienīgi drosmei turpināt. Taču turpinājumam jābūt jaunā kvalitātē, kas nav iespējams bez (kaut vai maziņas) pārformatēšanās. Tādēļ pirmais jaunā gada ieraksts lai ir par mūzikas disku ar simbolisku nosaukumu – Recycled.

Dagamba_RecycledMuzikālā apvienība “Dagamba” jau kādu laiku skanēja manas muzikālās uztveres perifērijā, taču tā nu sanāca, ka pirmoreiz es viņus saklausīju (nē, ne Positivus) Dzintaru koncertzāle Ineses Galantes festivāla “Summertime” noslēguma koncertā. Protams, tur jābūt kurlam, lai neatsauktos Karla Orfa “Carmina Burana” iespaidīgajam skanējumam. Otrreiz “Dagambu” es satiku gandrīz netīšam – pēdējā brīdī ieraudzīju, ka uz Origo vasaras skatuves tovakar viņiem paredzēta uzstāšanās. No vienas puses, tā šķita dīvaina iedoma – ar minimālu reklāmu uzstāties Stacijas laukumā, un sākumā skatītāju rindas bija patukšas. No otras puses, mūziķim tas ir īstais izaicinājums – cik klausītāju tu spēj piesaistīt ar savu skaņu? O, “Dagamba” spēj, turklāt netradicionālai skatuves vietai ir savi plusi – man blakus apsēdās maza, apaļa kundzīte (no tām, kas tirgū kaķiem pērk zivtiņas) un izskaņā tik sirsnīgi sita plaukstas, ka gandrīz izkrita no krēsla, nepiemirstot mani iedunkāt ar saucienu: “Zdorovo, pravda?!!”

Tātad, gājiens uz “Palladium” koncertzāli Rīgā jau bija apzināta izvēle. Viena no lietām, ko es gaidīju (un dabūju ar uzviju) bija kārtīga draiva sajūta, un īstenībā klasiskā mūzika (pat ne obligāti modernā aranžējumā) to ļoti bieži spēj man dot. Otrā lieta – kas bija patīkams pārsteigums – bija kvalitatīvs skatuves noformējums ar izteiksmīgām gaismām un pieaicinātie viesi. Ārkārtīgi labi tas viss salikās kopā, un es par to pārliecinājos vēlreiz vakar, kad LTV1 parādīja koncerta ierakstu (kurš laikam gan mājas lapā nebūs pieejams).

Man šķiet, ka “Dagamba” vai laikam jau sākotnēji Valters Pūce un Antons Trocjuks ir aizgājuši ļoti veiksmīgā virzienā, kad meklēja savu čellu skaņām jaunu ierāmējumu – klavieru (Dainis Tenis) un Austrumu perkusiju (Hamindreza Rahbaralams) kopskaņa ar čelliem rada bagātīgu iespaidu, savukārt koncertā pieaicinātie sitamie instrumenti piepilda zāli līdz malām. Katrā ziņā tas vairs nav kārtējais somu “Apocalyptica” klons, bet kaut kas atšķirīgs.

Man ir nopirkts arī albums, tomēr par albumu es varētu izteikties kritiskāk, jo studijas sienas ir darbojušās ierobežojoši. Varbūt puiši ir pārāk centušies vai kādi citi iemesli, taču es labprātāk klausos koncertierakstus – tajos ir labāks skaņas lidojums. Un kaut kā dīvaini, ka šajā diskā nav Carmina Burana.

Mīļākais gabals, protams, Prokofjevs apvienojumā ar veca seriāla muzikālo tēmu.

 

Koncerts “Palladium” zālē mani novirzīja uz pārdomām par prozaiskām lietām, jo, godīgi sakot, es labprātāk to visu būtu klausījusies civilizētākā vietā. Šādas domas man ir sakrājušās jau vairāku gadu garumā, un skatoties uz koncertzālēm, kas tiek celtas Latvijas mazpilsētās, man sen vairs nav baltas skaudības, bet tā jau ir tapusi jiftīgi zaļa. Vai ir iespējams kaut kur nobalsot par jaunu koncertzāli Rīgai vai pat noziedot kādu naudiņu, lai beidzot iekustinātu ceļamkrānus? Visas šitās pārveidotās, pielāgotās kinozāles, kur cilvēkiem jāmīcās kā skudrām, vai sporta halles ar debilo skaņu… šogad pat Lielajā ģildē piedzīvoju neaizmirstamu kurla skaņu režisora triumfa brīdi (nu man gan mūžam viss, kas nav akustisks, ir par skaļu).

Otrs aktuālais jautājums “Palladium” tipa zālēs ir drošība, jo vienalga – ugunsgrēks vai “Bataclan” gadījums – no šī labirinta vairākos stāvos pāris tūkstoši ātri ārā netiek. Tā mīcīšanās pēc koncerta ar garderobistiem-gliemežiem bija diezgan nepatīkama.

Nu tad – tiekamies arī šogad!

Advertisements