Andris Caune. Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014.

Caune_Rīgas VidzemesVecums nenāk viens, tas nāk ar interesi par novadpētniecību 🙂 Lai gan zināmus dzimtās pilsētas pētniecības iedīgļus sevī esmu manījusi jau agrāk, taču līdz šim tie bija palikuši tikai labo nodomu līmenī. Šobrīd dažādi iemesli ir salikušies kopā, lai es ne tikai paņemtu rokās un pāršķirstītu grāmatu par Rīgu, bet arī cītīgi to izlasītu no vāka līdz vākam un atzītu to par bezgala interesantu un ieviešamu mājas bibliotēkā kā uzziņas līdzekli.

Andris Caune (1937) ir ļoti pieredzējis vēsturnieks, kura sākotnējā specializācija ir arheoloģija, konkrēti — arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā, kuriem veltītas viņa pirmās grāmatas “Rīga zem Rīgas” (1985) un “Pati Rīga ūdenī” (1992). 1998. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata, kuras pamatā ir autora aizraušanās ar senu atklātņu kolekcionēšanu – “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”; nākamā grāmata “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” iznāk tikai 2007. gadā, kas, iespējams, saistīts ar Caunes aizņemtību LR prezidenta paspārnē izveidotās vēsturnieku komisijas vadītāja darbā. 2012. gadā vēlreiz iznāk papildināts izdevums par Pārdaugavu, 2013. gadā – “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, 2014. gadā – manis izlasītā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” un 2015. gadā – “Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”. Pilnīgi iespējams, ka es darīju ļoti prātīgi, sēriju sākot lasīt ar to Rīgas rajonu, kuru varu uzskatīt par savu “mazo dzimteni”, un tādējādi lielāko daļu ielu un māju es esmu skatījusi neskaitāmas reizes savā mūžā. Lai gan – kā grāmata pierādīja – esmu skatījusi, bet brīžiem neesmu redzējusi.

Vidzemes priekšpilsētas novietojums Rīgas kartē ir nedaudz dīvains: no Juglas, Teikas un Purvciema puses tā it kā ar lielu kāju iestiepjas Brīvības ielā pāri Gaisa tiltam līdz pat Elizabetes ielai un paņem pa labi sev klāt Miera ielas rajonu līdz pat Brasas tiltam, ieskaitot Lielos kapus. Līdz ar to var teikt, ka Vidzemes priekšpilsēta savdabīgā kārtā ir gan Rīgas centrs, gan Juglas ezera un Ķīšezera krasts.

1774. gadā pie Matīsa ielas beidzās Rīgas priekšpilsēta (toreiz saukta par Pēterburgas), kas bija norobežota ar palisādes sētu. Ieeja pilsētā notika caur Pēterburgas vārtiem (Brīvības un Matīsa ielas krustojumā), pie tiem pienāca trīs ceļi . Lielākais – Smilšu, vēlākā Pēterburgas šoseja – savienoja Rīgu ar Vidzemi, mazākie veda uz nesen atklātajiem Lielajiem kapiem. Jau ļoti drīz – 1786. gadā – priekšpilsētas robežas pārcēla uz tagadējo Gaisa tilta apkaimi. 1812. gadā praktiski visu priekšpilsētu nopostīja ugunsgrēks, un 1813. gadā tika izstrādāts tās atjaunošanas plāns. Interesanti bija uzzināt, ka agrāk galvenā iela bija Cēsu iela un tikai pēc ugunsgrēka toreizējo Aleksandra ielu iztaisnoja un nosprauda no jauna. 19.gadsimta otrajā pusē strauji pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits gan Miera ielas rajonā, gan pie tagadējā Gaisa tilta, attiecīgi cēla arī dzīvojamās mājas. Priekšpilsētas tālākie rajoni – Jugla, piemēram –  gan toreiz tika izmantoti kā atpūtas vietas bagātiem pilsētniekiem, kuri uzcēla šeit vasaras muižiņas.

Grāmatas pirmā sadaļa ir veltīta priekšpilsētas vecākās daļas – Miera ielas rajonam, tam seko stāsts par Lielajiem kapiem un sadaļas par rajoniem pirms un pēc Gaisa tilta. Tad autors brauc tālāk pa Brīvības gatvi un seko sadaļas par rajoniem, kas šobrīd ir blīvi apdzīvoti, taču vēl pirms nieka 100 gadiem tā bija pilsētas nomale. Iespējams, ka visinteresantākās bija sākuma daļas, jo šeit vēsture ir visbagātākā, taču pēdējās nodaļas varētu kalpot par pamudinājumu doties mazās ekspedīcijās un paskatīties, piemēram, uz Strazdumuižas kungu namu, kur tagad atrodas Neredzīgo bibliotēka. Es biju gan lietas kursā, ka gadsimta sākumā Rīgā ir notikusi strauja celtniecība, taču notika arī tiešam būtiskas izmaiņas Rīgas sejā. Piemēram, rajons no Matīsa ielas līdz Gaisa tiltam: 1902. gadā sakņu dārzu vietā uzceļ un atklāj Vidzemes (tolaik Aleksandra) tirgu, vienu pēc otras uzceļ lielās mūra ēkas no Matīsa līdz Ģetrūdes ielai, 1906. gadā atklāj jaunuzcelto Jauno Ģertrūdes baznīcu, 1906. gadā uzbūvēja pirmo Rīgas satiksmes pārvadu – Gaisa tiltu, savukārt jau 1901. gadā pārvada tuvumā ir uzbūvēts tramvaju depo (tramvaji tolaik gāja pa Brīvības ielu). Faktiski cilvēks, kurš uz gadiem desmit būtu izbraucis no valsts, atgriežoties ieraudzītu gana lielas pārmaiņas.

Autors daudz laika velta dažādu rūpniecības uzņēmumu un fabriku attēliem, par kuriem lasīt īstenībā ir interesantāk nekā izklausās. Šajā apkaimē ir bijis vesels birums sekmīgu un pat ļoti veiksmīgu uzņēmumu, kuri strādāja ne tikai Baltijas tirgum, bet visai Krievijas impērijai. Vēl jo skumjāks ir fakts, ka lielākās daļas rūpnīcu vēsture beidzas ar vārdiem: “Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcu iekārtas tika evakuētas uz Iekškrieviju un pēc tam darbu vairs neatsāka.” Latvijas strauji uzplaukstošajai rūpniecībai Pirmais pasaules karš nodarīja ievērojamus zaudējumus. Otrs sarūgtinošs fakts bija Lielo kapu izlaupīšana, kas notikusi pēc Otrā pasaules kara, kad lielos apjomos no Latvijas izveda gan kapu pieminekļus, gan materiālus, no kā tie veidoti.

Ieskatam grāmatā un nelielai ieintriģēšanai es prezentēšu vienu atklātni, kura uzņemta 20. gs. 30. gados Rīgas centrā, taču, iespējams, bez priekšā teikšanas šo vietu nemaz nav iespējams atpazīt.

Riga_Brivibas un Karlines

Šobrīd tas ir Brīvības un Miera ielas stūris, un abas ēkas vairs nepastāv. Staltais sešstāvu īres nams (uzcelts 1913. gadā) aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā, bet necilā koka ēka, kuru uzcēla vēl 18. gadsimta beigās un tā iemanījās izdzīvot 1812. gada ugunsgrēka laikā, tika nojaukta drīz pēc kara.

Andra Caunes sarakstītā grāmata par vienu no Rīgas priekšpilsētām gan nav pilnīga tās vēsture (jo tam būtu vajadzīgs krietni vairāk atklātņu), taču tas ir brīnišķīgs, izzinošs ieskats Rīgas vēsturē visiem interesentiem.

Advertisements