Rainis. Uguns un nakts: sena dziesma – jaunās skaņās. – Rīga: Liesma, 1979.

Grāmatu gadsimts–1907

Raiņa lasīšana par ļaunu nav nākusi nevienā vecumā, lai gan, pūloties apcerēt izlasīto, nedaudz sajutos kā vidusskolniece. Iespējams, ka toreiz es to pat izdarītu kvalitatīvāk, lietotu vairāk svešvārdu un spriestu par pārpasaulīgām lietām. Taču vecums piezemē, tādēļ pamanīju, ka domas vairāk velk uz ikdienišķo līmeni, sakarībām ar Raiņa dzīvi un toreizējo politisko stāvokli.

1903. gads ir  Rainim un Aspazijai labvēlīgs − Pliekšāns ir atgriezies no izsūtījuma un atbrīvots no atklātās policijas uzraudzības, iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, savukārt Aspazija beidzot sacer jaunu lugu. Rainis ir mundrā noskaņojumā un nolemj piedalīties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātajā libretu konkursā, par kuru izlasījis sludinājumu vēl Slobodskā. Konkursa rīkotāji bija ieteikuši tēmas − starp tām arī teiku par Lāčplēsi. Pirmais cēliens top Daugavpilī, viesnīcas istabiņā, bet pēc tam Rainis apstājas, ideju pārpilnības nomākts. Aspazijas mudināts, Jelgavā uzraksta otro cēlienu, un tādu – nepabeigtu – libretu iesniedz konkursam. Jūtas apvainots, ka librets nav uzvarējis (uzvarēja Artūra Krūmiņa librets “Baņuta”). Kā daudzas viņa vēlākās lugas, “Uguns un nakts” varēja palikt nepabeigta, taču Rainis pie tās atgriežas pēc gada un pabeidz vairākos piegājienos. Iespējams, pozitīvi ietekmēja sievas veiksme − 1905. gada janvārī ar lieliem panākumiem sāk izrādīt Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”. Rudenī  “Uguns un nakts” ir pabeigta, bet politiskā situācija valstī ir mainījusies − dzejnieku pāris aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā un gada nogalē abi ir spiesti emigrēt uz Šveici. Plānoto lugas iestudējumu nākas atlikt, grāmatā luga iznāk 1907. gadā  (izdevniecība “Domas”), bet uz skatuves pirmizrādi piedzīvo 1911. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā.

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Ģirts Vilks. Mets J.Raiņa lugai „Uguns un Nakts” (1957)

Lugas “Uguns un nakts” pamatā ir tautas teikas, ko plašāk izvērsis Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis”. Galvenais varonis, protams, ir Lāčplēsis, taču lugas gaitā deķi uz savu pusi stingri velk Spīdola (un bez viņas jau nekas tam Lāčplēsim nebūtu sanācis). Sākumā Spīdola ir tāda vidēja līmeņa iedomīga ragana, kura izklaidējas ar citām meitām raganīgās darbībās; viņa iekāro Lāčplēsi: “Jauns kā zaļojošs ozols, ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!” Bet tad nāk arī Melnais bruņinieks no tumsas valsts un liek Spīdolai aizvilināt Lāčplēsi no tam pareģotā cēlā mērķa – tumsas pamatu graušanas. Spīdola gan ir pārāk stūrgalvīga, lai pakļautos Melnajam bruņiniekam, tomēr par Lāčplēsi viņai ir sava interese. Lāčplēsis mīl Laimdotu, un Spīdolas provokācijām “es skaistākā, kas zemes virsū un zem zemes ellē” nepadodas. Laimdota ir tāda sirsnīga, mātišķa būtne, kura ik pa laikam izsaka kādu Lāčplēsim veltītu pareģojumu un pati no tā šausmās lauza rokas un cenšas atturēt pēdējo no varoņdarbiem. Lāčplēsis, protams, cīnās ar pūķi, uzceļ pili no ezera, iztīra zemi no mošķiem un visādi citādi atbrīvo Latviju. Spīdola cīnās pret Lāčplēsi, cenšas viņu pārvilināt savā pusē un novākt Laimdotu, bet Nāvessalā Kangars izjauc viņas plānus. Spīdola var aiziet “mūžībā/debesīs”, taču izvēlas zaudēt daļu no sava spēka un palikt kopā ar Lāčplēsi, jo citādi – “bez manis tu zemē izsīksi, tu aprimsi savā pilnībā”. Finālā Lāčplēsis ir paveicis primāro uzdevumu – fiziski atbrīvojis zemi no ienaidnieka, taču Spīdolas aicinājumam “mainīties uz augšu”, kļūt par tautas garīgo vadoni viņš neatsaucas. Viņš uzķeras uz Melnā bruņinieka provokācijas, kurš nocērt viņam ausis, un abi saķērušies iekrīt Daugavā.

Tas bija tāds primitīvs pārstāsts, bet Rainis, protams, visu ir samudžinājis daudz dziļāk. Ja godīgi − man brīžiem nebija lielas pārliecības, vai viņš pats nav apmaldījies savā meistarībā, bet es ļoti centos apjēgt. Lāčplēsis kā romantisma varonis, cīnītāja tēls, kas nespēj pāraugt, ir saprotams, taču attiecībā uz Spīdolas būtību man gribētos skaidrāku filozofiju; viņas tumšais pirmssākums, ļaundares tēls un vēlākais garīgais cēlums tomēr nedaudz mulsina. Vai Spīdola lugas gaitā arī “mainās uz augšu”? Viņas ceļš no ārišķīgas raganas līdz nācijas garīgam simbolam tomēr šķiet drusku par krasu priekš drāmas, tik spējas un nepaskaidrotas varoņa izmaiņas parasti notiek mītos. Tradicionāli bērniem stāsta par labā un ļaunā, gaismas un tumsas spēku cīņu, kur uguns – gaisma, bet nakts – tumsa; ja tas būtu tik vienkārši, tad tas nebūtu Rainis, jo uguns nav viennozīmīgi labu nesoša, bet nakts kādreiz ir vienkārši diennakts daļa, pat Lāčplēsis ir daudz sarežģītāks tēls, kā atklājas lugas gaitā.

Protams, ka Raiņa lugas ir jāanalizē profesionāļiem un nemaz nepalīdz tas, ka lugu es izlasīju divreiz. Godīgi sakot, noderētu kāds akadēmisks izdevums ar parindēm vai vismaz pēcvārdu, kurā tiktu izskaidrots, kā “Uguns un nakts” skaidrojama no modernisma un simbolisma viedokļa, kādi filozofi ietekmējuši Raiņa uzskatus. Šķiet, ka mūsdienās mēs tomēr esam atraduši no šādas izteiksmes. Noklausījos arī Latvijas Radio arhīvā pieejamo pēckara Dailes teātra iestudējumu Smiļģa režijā ar Lilitu Bērziņu un Arturu Filipsonu galvenajās lomās. Vispār Smiļģis lugu ir krietni ķidājis, gana daudz izmests, kaut kas pamainīts − nu man ir neliels prieciņš, ka vēl kādam licies, ka Spīdola atkārtojas.

Bet vispār − nesarežģīsim situāciju. Katram cilvēkam ir nepieciešama Spīdola, kura kūda un urda viņa iekšējo Lāčplēsi, lai ceļas no maigajām Laimdotas skavām un iet kaut ko darīt dzimtenes labā.

Es, daile, arī esmu spēks;

Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,

Mums mērķis viens ir: pilnība.

Advertisements