Alfrēds Dziļums. Saplēstā krūze: romāns. – Rīga: Liesma, 1990.

Grāmatu gadsimts – 1942

Dzilums_SaplestaProjekta “Grāmatu gadsimts” ietvaros ir tādas grāmatas, kuras man gribētos pārlasīt: varbūt aiz nedaudz nostalģiskiem iemesliem, varbūt, lai noskaidrotu savu tagadējo uztveri. Alfrēda Dziļuma “Saplēsto krūzi” es lasīju vidusskolā, tolaik aktīvi pārizdeva trimdas literatūru un visi aizgūtnēm atguva iekavēto. 90-to gadu sākumā daudzām lietām, kas nāca no Rietumiem, piegāja nekritiski, bet trimdas daiļliteratūrai, kas stāstīja par ļaužu gaitām neatkarīgajā Latvijā, vispār bija nedaudz slavinoša pieskaņa. Tolaik jau daudzi domāja, ka atliks tikai nedaudz piespiesties un labklājības valsts nokratīs senos putekļus; varbūt labi, ka cilvēki nenojauta, cik tas būs garš un smags ceļš. Tā nu arī vidusskolēniem ieteicamajā literatūras sarakstā parādījās trimdas literāti, taču “Saplēstā krūze” spēja iekarot krietni plašāku auditoriju un bija viena no tā laika populārākajām grāmatām.

Alfrēds Dziļums (1907-1976) bija zemnieku puika, tādēļ saprotams, ka viņa prozas apjomīgākā daļa veltīta lauku tēmai. Rakstnieks pats ir bijis jaunsaimnieks, zināja visus lauku darbus, tādēļ vismaz zemnieka ikdienu attēlo reālistiski un nekuļ labību pavasarī. Spriest par viņa daiļradi kopumā nevarēšu, jo esmu lasījusi vēl tikai pāris romānus, no kuriem neko daudz neatceros. Arī no romāna par kalpones Nates un saimniekdēla Ērika mīlestību un kopīgo dzīvi man bija atmiņā palicis ieplīsušas, ar sabriedušu auklu notītas krūzes tēls un romāna neviennozīmīgā izskaņa. Neteiksim, ka pašam romānam bijis laimīgs liktenis, jo to sāk publicēt turpinājumos žurnālā “Atpūta” 1939. gada decembrī, taču žurnāla variantā tas paliek nepabeigts, jo 1940. gada jūnijā tas pārtrauc iznākt. Grāmatā “Saplēstā krūze” pirmoreiz iznāk 1942. gadā (“Latvju grāmata”), vēlāk tiek pārizdota trimdā (1949; 1967) un, kā jau minēju, piedzīvo vairākus metienus 1990. un 1991. gadā (“Liesma”) un pēdējo pārizdevumu 2008. gadā (“Jumava”).

Grāmatas sižets atgādina stāstu par Pelnrušķīti − kalpone Nate ir ieskatījusies smukajā kaimiņmāju “Noriešu” mantiniekā Ērikā, kas gan tādam skuķim uzmanību nepievērš. Pēc tēva nāves viņš izūtrupē kustāmo īpašumu, ielaiž mājā rentnieku, bet pats dodas pasaulē, kura neizrādās diez ko laipna – drīz viņš ir atpakaļ. Nu jau gan nav vairs nekāds bagātais un skaistums paburzīts, bet Natei gana labs, un viņa to pārliecina atteikt tēva māju rentniekam un iet pašiem saimniekot. Tā bārene tiek par māju saimnieci, tikai tas saimnieces gods vēl jānotur ar smagu darbu, kam Ēriks galīgi nav noskaņots.

Grāmatas pirmā puse ir brīžiem neizturami salda, Nate tiek apjūsmota kā čakla bārenīte, kuru noteikti liktenis apbalvos, meitenei tikai jābūt saprātīgai un tiklai. Godīgi sakot, Dziļumam ir laba valoda un raits sižets, taču tēlu apjoms liek vēlēties vairāk − lasītājs tā arī neuzzina neko vairāk par Nates dzīvi, kā vien to, ka viņa ir gatava ziedot visu saimnieces godam, savukārt Ēriks negrib būt vergs nevienam − ne savai zemei, ne Nates iegribām. Kaut kādā brīdī Dziļums arī beidz apjūsmot Nates nebeidzamo čaklumu, kas robežojas ar apsēstību, un rāda, kā tas negatīvi ietekmē viņas attiecības ar tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas vēl parādās romāna lappusēs. Dīvaini ir tas, ka romānā gandrīz divdesmit gadu laikā apkārtējā pasaule tiek parādīta kā tāla blāzma, “Noriešu” pagalmā labi ja ienāk kāda tenka no kaimiņiem. Sākumā man šķita, ka jaunām meitenēm “Saplēsto krūzi” varētu būt pat kaitīgi lasīt, jo Nates nesavtīgā darbošanās un nekritiskā Ērika mīlestība tika cildināta diezgan salkanā veidā, bet romāna gaitā ienāk saprātīgākas vēsmas un lasītājs neviļus tiek uzmudināts uz domām, ka visā ir nepieciešams meklēt zelta vidusceļu. Pēc savas būtības Nate ir ideāls vagars, kā viņas vīrs saka: “Viņa rok visu mūžu kā cūka vienu vienīgu dobi, uz augšu nepaceldama acu. Viņai nav pat vēlēšanās to darīt.” Savukārt Ēriks mūsdienās būtu ideāls dīvāna varonis un ofisa planktona daļa − vai tad cilvēks vainīgs, ka piedzimis par agru? Vienam grēks ir godkārība, otram − slinkums, tādēļ neviens nebūs pelnījis līdzjūtību.

Te visapkārt ir tikai zaļgani pelēka zeme, virs galvas zila debess un pa vidu darbs, darbs un mazliet mīlestības. Tiesa, dažreiz mīlestības dēļ ir notikušas visai raibas un neikdienišķas lietas, bet tās dēļ neviens par varoni vēl nav kļuvis.

Grāmatā man patika mazie, tēlainie dabas apraksti, kas pārmeta tiltu no viena notikumu uz otru, arī visi darbu apraksti autoram padevušies, savukārt runa gan brīžiem tāda patizla. Nates un Ērika pretstāvi patīkami atsvaidzināja viedais kalps Mārtiņš un viņa nevīžīgā sieva, taču Nates pielūdzējs Jēcis tāds diezgan nenoteikts, pārāk manāms, ka viņu izmanto sižeta paskubināšanai. Būtībā “Saplēstā krūze” ir klasiska lubene laucinieciskās noskaņās, kas nepretendē uz īpašu dziļumu vai kādām izsmalcinātām darbībām, taču – ja vispār ir vēlme pēc šāda žanra daiļliteratūras, kādēļ gan to nelasīt labā latviešu valodā pašmāju autora izpildījumā?

Advertisements