Louis Treserras

Louis Treserras

Krēsla atnāk ar vieglu smaržu. Saplaukst mašīnu zeltainās ugunis, ne vairs dārd iela, bet pureņu upe šalc ziedoša garām, un tajā pēkšņi kā krēsla caur pilsētas bulvāri viņa aiziet neaizskarama, aiziet tā cilvēka sargāta, kas viņu gaida. Tur viņa aiziet neaizskarama, pazūdoša un neiejūk barā. Tu, kas redzēji viņu, bet nepazini vaibstā kādā, ja salīdzini, un var būt, kad satiksi atkal reiz, kādā vaibstā līdzīga viņa katrai no mums. Krēsla − noslēpumaina un maiga burve − atelpa dziļā starp gaismu un tumsu…

Lija Brīdaka

Advertisements