Donna Tartt. The Secret History. – London: Penguin Books, 1993.

Tartt_secret_historyKā jūs domājat, ko lai raksta par romānu, kuram pēc plāna bija paredzēts ļoti patikt, bet pēc lasīšanas pārņēmusi sajūta, ka par vārgu trijnieciņu vairāk nevelk? Varbūt labāk būtu pagaidīt, lai izvējojas vilšanās, taču vispār ir jāatgriežas pie jaukā ieraduma par izlasīto rakstīt uzreiz pēc izlasīšanas (lai vispār varētu kaut ko uzrakstīt).

Donnas Tartas debijas romāns nu jau drīz svinēs 25 gadu jubileju, taču tas joprojām tiek pieminēts dažādos lasīšanas sarakstos, pārsvarā pozitīvā tonī. Tā nu romāns tika iepirkts, labi nomarinēts plauktā un beidzot izlasīts.

Grāmatas darbība notiek ASV, nomaļā Vērmontas koledžā, kura izslavēta ar savu elitārismu un izsmalcinātību, lai gan to drīzāk varētu nosaukt par vietu, kur arī bagātie un izlaistie var tikt pie diploma. Protams, te ir arī jaunieši, kuri mācās ar stipendijas atbalstu, un tāds ir romāna galvenais stāstnieks Ričards. Viņš ir darījis visu, lai tiktu projām no savas ienīstās, garlaicīgās dzīves Kalifornijā, un par spīti vecākiem studē filoloģiju, specializējoties sengrieķu valodā. Brīnumainā kārtā Ričardam izdevies iekļūt Hempdenas koledžas sengrieķu studentu grupā, jo pasniedzējs Džuliāns ir izslavēts dīvainis un studentus sev izvēlas pēc pašam vien zināmiem parametriem. Viņi pavisam ir seši − ļoti dažādi, bet pēc rakstnieces ieceres veido noslēgtu, noslēpumainu grupu studentu raibajā pūlī. Izcili gudrais un bagātais Henrijs, nervozais Frānsiss, dvīņi − Kamilla un Čārlzs, kurus saista dīvaina simbioze, prastais un skaļais Bannijs un Ričards, kurš no rakstnieces puses izskatās izvēlēts par apkārtējo spoguli (ir tādi cilvēki, kas grupai vajadzīgi, lai kāds smietos par jokiem un reaģētu uz drāmām). Jau romāna pieteikumā tiek paziņots, ka viens ir beigts, turklāt viņu nogalinājuši savējie. Romāna gaitā tiek skaidroti slepkavības cēloņi un sekas.

Donna Tarta ir no tām rakstniecēm, kurai nevajag dot ēst − viņai pietiek ar rakstāmmašīnu un baltu papīra lapu. Man šķiet, ka viņa ir sēdējusi un klabinājusi taustiņu pilnīgā pārlaimē, un viņai ir liels stāstnieces talants, taču šādi prozaiķi parasti paši nemāk apstāties, līdz ar to romānā gana daudz lappušu ir vienkārši burti par kaut ko. Visu laiku jau šķiet, ka šie manevri tūlīt atklās kaut ko būtisku sižetā, un ir vēl lielāka vilšanās, kad lasītājs saprot, ka trešdaļa grāmatas ir vienkārši mēles kulstīšana. Bija jau gana interesanti lasīt, kā Ričards gandrīz nosala būcenī ar cauru jumtu (un apbrīnot viņa stulbumu), taču romānam kopumā tas bija bezvērtīgs pienesums; un tādu piemēru − kur nu vēl visu izdzerto šķidrumu un tabletīšu uzskaitījums un lietošanas seku atspoguļojums − būtu pietiekami.

Jāsaka, ka es jūtos nedaudz dusmīga par izlasīto, it kā man solītā siera vietā būtu iesmērēts siera izstrādājums. Nepatīk, ka autore daudzviet bija pretencioza, pārspīlēti samākslojot gan varoņus, gan situāciju; nepatīk, ka autore romāna sākumā varoņus izveidoja pēc vienas piegrieztnes, bet tie sāka rīkoties paši uz savu roku un sanāca neticami. Vienkārši romāns būtu daudz labāks, ja Tarta necenstos veidot mākslu no parasta trillerīša, kurš viņai varētu izdoties tīri jauks. Bet ar to jau nekad nevar samierināties − vajag izvirzīt teoriju par pārgudrīšiem, kas vēlas atkārtot grieķu mistērijas, piedzīvot bezapziņas stāvokli un iznākums tiek apvīts ar sajūsmu (blakne − līķis). Mana teorija ir tāda, ka padzīvojot pāris dienas badā ar alkohola un tabletīšu palīdzību var ieraudzīt visus dionīsus un satīrus, ko vien cilvēka zemapziņa spēj dzemdēt, un tur nav par ko brīnīties.

Droši vien, ka mana atsauksme būtu krietni pozitīvāka, ja es nebūtu saziepējusies uz kādu desmitgades romānu. Bet proza ne tuvu nav tik spoža, lai paciestu pseidointelektuālās pasāžas, bet varoņi − ne tuvu tik simpātiski, lai romāna otrā pusē nekaitinātu viņu aizvien pieaugošā vainas apziņa, kas tiek slāpēta ar visiem iespējamajiem palīglīdzekļiem. Pat fināla šāviens nav pārsteigums.

Starp citu, romāns nedaudz atgādina seriālu “How to Get Away with Murder” − tur arī nervozi koledžas bērni cenšas paslēpt nozieguma pēdas un viņiem ir samākslota, savas personības pārņemta mentore. Tikai tehnoloģijas ir krietni gājušas uz priekšu, jo, lasot grāmatu, man ik pa laikam nācās sev atgādināt, ka mobilais un dators plašās masās vēl nav iegājuši. Īstenībā būtu interesanti padomāt, kā autore savu sižetu risinātu mūsdienās.

Advertisements