Inga Pērkone. Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Perkone_Es-varu-tikai-mīlētVisiem zināms, ka kinomāksla ir bijis un joprojām ir ļoti svarīgs ietekmes instruments. Cilvēkam varbūt nepatīk lasīt vai nīkt teātra krēslos, arī citas mākslas paiet uztverei garām, taču tādu būtni, kam būtu pilnīgi vienaldzīgas kustīgās bildītes to visdažādākajās izpausmēs, es vēl neesmu satikusi. Varbūt tā ir nejaušība, ka kino rašanās 19. gadsimta beigās sakrita ar feminisma pirmo vilni, bet pilnīgi noteikti šobrīd tas sniedz lielisku iespēju pētīt kinematogrāfa iemūžināto sievietes tēla attīstību vairāk nekā gadsimta garumā. Šoreiz par sievietēm Latvijas filmās.

No sākta gala kino ir veidojuši vīrieši, līdz ar to tikai loģiski, ka sievietes viņu filmās ir bijis vērojuma objekts − avots skatītāja baudai. Kino ļoti ilgu laiku bija vīrieša skatiens, kas producēja viņu priekšstatus par sievieti un lielā mērā ietekmēja arī skatītāju-sieviešu uzskatus par ideālo sievietes tēlu. Pirmais pasaules karš veicināja sieviešu emancipāciju, un ieveda tās algota darba tirgū, strauji pieauga viņu prasības pēc līdztiesības, tomēr visu 20. gadsimtu kino pamatā bija patriarhālais naratīvs, kur darbības virzītājs un centrs bija vīrietis, bet sievietei savu dzīves piepildījumu bija atļauts gūt caur vīrieti − kļūstot par viņa mīļoto, sievu, bērnu māti.

Pirmais pasaules karš Latvijas demogrāfijā radīja kvantitatīvu disproporciju − ilgu laiku sieviešu bija krietni vairāk par vīriešiem, kas nozīmē arī to, ka sievietēm nācās būt sociāli un ekonomiski aktīvām, stiprām visās dzīves jomās. Taču tā laika kino tēls ir cits − pozitīva sieviete ir pasīva un viņas dzīves galvenā vērtība ir mīlestība; tiek tiražēts uzskats, ka sievietes dabai nepieciešams “stiprais plecs”, bet viņas dzīve iegūst jēgu caur ģimeni. Tai pašā laikā Pērkone uzsver, ka starpkaru perioda kino konsekventi trūkst Mātes tēla − pilnīgi pretēji realitātei par ģimeni kļūst tēvs un meita.

Lilita Bērziņa filmā Psihe

Lilita Bērziņa filmā „Psihe” (rež. Pjotrs Čardiņins, 1922) (via kinoskapis.filmas.lv)

Spilgtākie, atpazīstamākie latviešu kino sieviešu tēli ir atceļojuši no literatūras; Pērkone īpaši izceļ Kristīni (“Purva bridējs”), Baibu (“Pūt, vējiņi”) un Lauru (“Ezera sonāte”). Tās visas ir sievietes, kas iemieso labākos tikumus: čaklumu, maigumu, kautrību, uzticību, līdzjūtību. Un īpatnēji, ka tās vieno arī alkohols – gan viņu izvēlētie partneri, gan divām tēvi ir dzērāji; mātes nav vai tās personība ir vāja. Uldis, Edgars un Ričs ir jauki puiši, bet pagļēvi, žēlojami, audzināmi, un galvenās varones tiek uzteiktas par savu izvēli. Savukārt filmu aktīvās sievietes, kuras noraida pasīvo objekta lomu − Matilde, Zane un Vija − tiek noraidītas un netiek akceptētas. Vēl viens spilgts, negatīvi traktēts tēls ir Jaunsudrabiņa Aija, kuras tēla rodamas arhetipiskas femme fatale iezīmes − šeit vājš vīrietis kļūst par savas kaislības upuri, taču arī sievietei tas laimi nenes. Klasiskā variantā sievietes valdzinājums ir postošs, skaistums viņu noved nelaimē.

Padomju laiks Latvijas kino ienesa sociālistiskā reālisma izpausmes. 20. gs. 30. gadu PSRS filmu varones bieži bija neatkarīgas un aktīvas, ar savus stāstu un attīstību, tomēr pēckara demogrāfiskā situācija Staļinam lika pārskatīt attieksmi pret dzimumu līdztiesību un sievietēm tika atgādināts, ka neviens viņas nav atbrīvojis no godpilnās mātes lomas. Sieviešu tēliem ierobežoja attīstības iespējas, tie bija reaģējoši, atspoguļojoši, pasīvi.

Ja kinofilmu skata kā pieaugšanas stāstu, tad kļūšanai par vīrieti vienmēr tiek pieprasīts iziet iniciācijas rituālus − grūtību pārvarēšanu, karadarbību, garīgas atklāsmes, savukārt sievietei iniciācija notiek tikai bioloģiskā veidā – kā deflorācija, ko veic vīrietis. Sociāla reālisma formula vīrietim kā iniciāciju piedāvāja karu, no kura viņš pārnāca citādāks, savukārt sievietēm – frontiniecēm karš nemainīja būtību, pat sakropļotas tās pauda sapni par princi, kas mainīs viņu dzīves.

Pēc Staļina nāves sociālistiskā reālisma traktējuma iespējas paplašinājās, filmās parādījās izglītotas un strādājošas sievietes, kas atspoguļoja reālo tautsaimniecības situāciju. Procentuāli vairāk pievērsās ikdienas dzīvei un indivīda problēmām, tomēr neaizmirsa arī “gaišo nākotni” un “kolektīvu”. Mājsaimnieces, protams, tika vainotas mietpilsonībā, taču padomju kino diezgan konsekventi nostājās pret sievietēm vadošajos amatos − tā laika populārās filmas priekšnieces rādīja kā nelaimīgus sausiņus, kuras atplaukst tikai ar vīrieša ienākšanu viņu dzīvē (“Dienesta romāns”, “Maskava asarām netic”, latviešu − “Trīs minūšus lidojums”). Padomju ekonomika nevarēja atļauties mājsaimnieces, taču arī karjeristes, kas nedomā par padomju pilsoņu reprodukciju, nebija pieņemamas.

EzeraSonate_AleksandrsVeisbardis_RigasKinomuzejs

Kadrs no filmas “Ezera sonāte” (1976) (Aleksandrs Veisbārdis, Rīgas Kinomuzejs)

20. gs. 70. gadu beigās filmās sieviete pārsvarā tika skatīta attiecību un ģimenes kontekstā. Sieviete tiek rādīta ilgās pēc ģimenes, pēc bērna; lai arī strauji palielinājās  “vientuļo māmiņu” skaits, kuras grūtniecības dēļ nebija slīcinājušās kā Zenta “Zvejnieka dēlā”, tomēr termins rāda, ka sieviete ar bērnu, bez vīrieša tiek uzskatīta par vientuļu. Vesela rinda filmu rāda problēmas ar grūtniecību, problēmas ar bērniem− Pērkone uzskata, ka valsts demogrāfiskā krīze lika izcelt mātišķo sūtību, sievietes apliecināšanos caur bērnu. Tas tiek parādīts arī caur negatīviem, pamācošiem sieviešu tēliem, kuras veikušas abortu, nerūpējas par bērnu pietiekami labi (iespēja, ka sieviete varētu nevēlieties bērnu apskatīta netiek). Šādos gadījumos filmās parādās jauna simbioze − vīrietis un bērns, kas būtībā apšauba līdz šīm pieņemto konceptu, ka mātišķums ir dabiski dots tikai sievietei.

Pētījumu lasīt bija ļoti interesanti, tai pašā laikā jāatzīmē, ka apjoms tik lielai tēmai ir 100 lappuses ar bildēm, kas tikai vispārīgi ieskicē situāciju, turklāt autore pilnīgi pamatoti meklē kontekstu gan vēsturē, gan psiholoģijā, gan socioloģijā. Neesmu bijusi cītīga latviešu kino skatītāja, tomēr pat manā atmiņā ir vairākas latviešu filmas ar spilgtu, laikmetīgu galveno varoni, kas šajā grāmatā nav pat pieminētas. Tas norāda, ka tēma ne tuvu vēl nav izsmelta un jācer uz turpinājumu ar plašāku, izvērstāku analīzi.

Advertisements