8. marts ir tas brīdis gadā, kad masu medijos sarodas visādi viedokļi par un ap sievietēm. Jāatzīst, ka daudzi no tiem nav veltīti šī datuma primārai nozīmei – aktualizēt sieviešu līdztiesību sabiedrībā, bet apcilā marginālus jautājumus par puķu un dāvanu pasniegšanu, labākā ēdiena un kleitas izvēli utt. Taču atšķirībā no Valentīndienas 8. martam vienmēr tiek piesaistīti arī kādi “ekspertu” izteikumi par sievietes vietu, lomu, sūtību, būtību u.c. populārām apļerkstēšanas tēmām. Es nekad nevaru saņemties, lai to visu ignorētu, salasos tos murgus un tad apkārtējie cieš no maniem vārdiskiem izvirdumiem (reāli, no teikuma “sieviete ir vīrieša labākais palīgs” es varu uziet gaisā kā raķete). Vismaz sava bloga lasītājus es cenšos pasargāt no izvirdumiem un uzrakstīt vienkārši par kādu grāmatu, kas veltīta sieviešu tematikai. Šogad tas bija Ingas Pērkones pētījums par sievietes tēlu latviešu kino, un jāatzīst, ka viņas uzburtā aina nebija jauka. Tādēļ es esmu ārkārtīgi iepriecināta, ka jaunā latviešu filma “Es esmu šeit” ir atšķīrusi jaunu lappusi un, iespējams, pat jaunu nodaļu grāmatā par Latvijas kino sievietēm.

Es-esmu-seit_1

“Es esmu šeit” ir mūsdienu pieaugšanas drāma, kuras centrā ir 17-gadīgā Raja. Meitenes tēvs ir miris, māte nesazvanāma atrodas Londonā, un viņa ar brāli dzīvo pie vecmammas lauku mājās. Noprotams, ka īpašumam ir parādu nasta un vecmamma labprātāk dzīvotu pilsētā, taču Rajai nenosauktu iemeslu pēc ir svarīgi palikt tēva mājās. Filmas sākumā viņa ir dumpīgs, izspūris pusaudzis, kas nedomājot ielaiž ar akmeni policistam, taču filmas gaitā Rajai ir jātop par atbildīgu, jaunu sievieti. Elīnas Vaskas atveidotais tēls ārkārtīgi iepriecina − lai arī dumpiniece, tomēr viņas Raja ir cilvēks ar stipru iekšējo kodolu un jau filmas vidū rodas iekšējā pārliecība, ka tāds nepadevīgs raksturs tiks rūdīts, bet nesalūzīs. Ja paskatās uz nedaudzajām 21. gadsimta sākuma latviešu filmu varonēm, tad vienmēr pārņem nožēla par kaut ko sačakarētu, nesaprastu, pat nicināmu, vismaz man nekad nav bijis iekšēja lepnuma par kādu filmu varoni, pat ne kāda līdzpārdzīvojuma.

Laikam šoreiz būs tā retā reize, kad neatradīšu iemeslu kritikai. Pirmkārt, filma ir ļoti ticama − lauku mājas, skola, daba, neizskaistinātie (un arī ne samāksloti ļaunie) cilvēki, kaut kādā brīdī pilnīgi nemanot tu sāc pārdzīvot visam līdzi un pilnīgi iespējams, ka tas ir labākais kompliments, ko var pateikt filmai. Otrkārt, vizuālais materiāls un skaņu celiņš ir tik ļoti kopā, to laikam var nosaukt par kadra skaistumu, lai cik neglītas lietas tajā tiktu rādītas. Treškārt, man šķiet, ka − tīši vai netīši − režisors Renārs Vimba ir piešķīris šim salīdzinoši vienkāršajam un būtībā Latvijā tik bieži sastopamajam sižetam virsvērtību, varbūt pat vairākas. Vimba ir teicis: “Šī filma ir par palicējiem, nevis aizbraucējiem”, un tā ir lieliska akcentu maiņa šā brīža publiskajā domā, kas uztraucas par tiem, kas emigrējuši; uztraucieties par tiem, kas šeit paliek un grib kaut ko darīt! Otra, man varbūt svarīgāka vērtība ir jauna sievietes tēla radīšana − Rajas liktenis ir viņas pašas rokas un viņai ir ļoti aktīva attieksme pret dzīvi, mērķi − tēva māju nosargāšanu − nespēj aizmiglot pat pirmās mīlestības nosacītā neveiksme un pakļauties vīrieša padomam viņa netaisās. Man patika, ka filma netika pabeigta brīdī, kad lidmašīna paceļas ceļā uz Londonu (kā tas varētu būt ierasti drūmā latviešu kino), tad Rajas stāsts beigtos ar bēgšanu uz laimīgo zemi, bet tika atrisināts līdz galam: sāpīgi, bet skaidri. (Rajas māti es vienalga nožņaugtu, govs tāda, vārdu trūkst!)

Es novēlu mums vēl vienu, nākamo režisora spēlfilmu, kurā tiktu rādīts jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, tāda vīrieša, kurš varētu godam nostāties blakus Rajas tēlam. Jo tikpat ļoti, kā man ir apnicis lasīt un skatīties par atkarīgām, sevi necienošām sievietēm, man ir apnicis vāja un neizlēmīga latviešu vīrieša tiražētais tēls. Pat Lāčplēsis uz skatuves mums vairs netiek traktēts kā seksapīls un vīrišķīgs tēls, bet kaut kāds ņuņņa slapstās par kaktiem!

Viena no filmas producentēm Aija Bērziņa stāsta, ka bijusi vēlme pēc filmas noskatīšanās radīt sajūtu, ka visām situācijām ir risinājums un beigās viss būs labi! Es nezinu, vai filmas beigas būtu nosaucamas par viennozīmīgi labām, tādas tās noteikti nav klasiskās melodrāmas izpratnē. Tomēr sajūta ir laba, un kamēr kāds jauns cilvēks šai valstī nolemj, ka nokritušu malku vajag vienkārši salasīt un iet mājā iekurt uguni, cerība ir dzīva.

 

Advertisements