Vija Artmane. Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves / redaktore Ina Zaķe. – Rīga: Pētergailis, 2004.

Līga Blaua. Vija Artmane. Sirdī palikušie. – Rīga: Jumava, 2009.

Inga Pērkone. Sieviete − zvaigzne: Vija Artmane // Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Grāmatas par Viju Artmani es izlasīju jau decembra beigās, taču stimulu par tām uzrakstīt man deva pēdējā nodaļa Ingas Pērkones grāmatā “Es varu tikai mīlēt…”, kas veltīta Vijas Artmanes fenomenam − faktiski vienīgai latviešu aktrisei, kas padomju laikā sasniedza zvaigznes statusu. Bērnībā man patika šķirstīt rakstu krājumu “Vija Artmane” (1979), kas iznāca par godu aktrises 50 gadu jubilejai. Šī grāmata bija tāds slavinošu tekstu apkopojums ar smukām bildēm, bet savu kritiķa rakstītu monogrāfiju ar visaptverošu daiļrades analīzi Vija Artmane joprojām nav sagaidījusi. Diemžēl man nav savu atmiņu par Artmani uz teātra skatuves, jo aktrises pēdējos gados uz skatuves man nebija tā saprāta, ka vajag aiziet paskatīties, un tolaik viņa jau arī smagi slimoja. Taču pat TV un radio arhīvā, kā arī filmās, ir redzams un dzirdams viņas izcilais talants.

vija artmane_teatris

Vija Artmane filmā “Teātris” (1978)

21. gadsimtā iznākušas divas atmiņu grāmatas: “Ziemcieši” (2004) un “Sirdī palikušie” (2009). Pirmā ir pieteikta kā pašas Artmanes rakstīta, taču visticamāk šeit ir labs redaktora darbs (neapšaubu Artmanes spējas izteikties, taču memuāru rakstīšana nav debitantiem). Artmane šeit atceras savu dzīvi, pievienotas daudzas fotogrāfijas. Būtībā (kā jau lielākā daļa memuāru) tā ir grāmata, kas veido simpātisku galvenā varoņa tēlu − tāds viņš gribētu palikt cilvēku atmiņās. “Sirdī palikušie” ir veidots kopdarbībā ar žurnālisti Līgu Blauu, kurai padodas šādi pietuvināti, dziļi portretējumi; lai arī grāmata pieteikta kā atmiņu pieraksti par aktrisei nozīmīgiem teātra un filmu partneriem, taču, protams, viss ir saistībā ar pašas Artmanes dzīvi un daiļradi. Otrā grāmatā ir daudz vairāk izdevies saglabāt Artmanes izteiksmi un stilu − pilnīgi dzirdamas ir viņas intonācijas, tonis  un raksturīgie smiekli. Dzīves izskaņā Artmane nevairījās no atklātības, un dažas viņas atklāsmes balansē pat uz piedienības robežas. Varbūt attaisnojums varētu būt vēlme dzīves laikā sakrātajās tenkās ieviest zināmu skaidrību.

Vijas Artmanes biogrāfija vispār ir izcila no pieaugšanas stāsta viedokļa − no pusbārenes, kuru uzaudzinājusi mamma ļoti pieticīgos apstākļos, viņa sasniedz padomju kulta zvaigznes statusu, kuru bijušajā PSRS teritorijā dievināja līdz viņas nāves brīdim. Pat atmiņu grāmata viņai vispirms iznāca krieviski («Сердце на ладони», «Молодая гвардия», 1990). Neatstāstīšu Artmanes dzimšanas un bērnības peripētijas, bet viņas naratīvā tas ir laiks ar rūgtuma piegaršu, aizvainojumu, un, iespējams, tas nosaka vēlākās izvēles. Varbūt vienkāršoti būtu teikt, ka tēva neesamība nosaka viņas laulību ar gados vecāko Arturu Dimiteru un pieķeršanos Eduardam Smiļģim kā tēva lomas aizstājējiem. Bet kaut kāda apstākļu sakritība Artmani aizveda līdz Dailes teātra studijai, un viņa ļoti gribēja būt uz skatuves un, manuprāt, viņa gribēja būt labākā. Tādēļ viņa atsaka jaunības mīlestībai un apprec toreizējo Dailes premjeru Dimiteru, tādēļ pacieš Smiļģa dresūru un strādā nopietni, atbildīgi, intensīvi. No mana skatu punkta vēlme būt izcilai savā darbā un tam izmantot visus līdzekļus nav nekas nosodāms − lai gan pilnīgi iespējams, ka apkārtējo acīs tāds cilvēks šķiet egoistisks.

Artmanes pirmā skaļi izskanējusī loma ir Džuljeta saspēlē ar Eduardu Pāvulu kā Romeo (1953. gads) − abi jauni, skaisti, pacilājoši, gūst izcilus panākumus gan Rīgā, gan Maskavā. Un pamazām vien Artmane kļūst par Smiļģa jauno prīmu, aizvietojot Lilitu Bērziņu. 1964. gadā par Dailes teātra galveno režisoru kļūst Pēteris Pētersons, ar kuru Artmanei ir labas personiskās attiecības jau no studiju laikiem, taču viņš ir citas skolas pārstāvis un visi “smiļģieši” tiek nobīdīti otrā plānā. Artmanei gan šis laiks ir nozīmīgs ar iziešanu uz PSRS kino ekrāniem − 1964. gadā iznāk Ļenfilm melodrāma “Dzimtās asinis”, kurā viņa tēlo latvieti evakuācijā. Man šķita interesanti, ka tikai šajā brīdī (aktrisei ir jau 35 gadi) noformējas viņas dīvas izskats: no lokainas, spriganas tumšmates viņa pārtop garmatainā blondīnē ar noslēpumainu skatienu. Turklāt, šķiet, ka šī metamorfoze notiek filmēšanas laikā.

Artmane_Vija

Attēls pa kreisi: Latviešu mākslas un literatūras dekādē, 1955. gada decembrī, Maskavā; attēls pa labi: 1965. gads, Maskavas Kinematogrāfijas darbinieku savienības Propagandas biroja atklātne.

Būtībā tāda Artmane − blonda, klasiskiem vaibstiem − arī ir palikusi kinoskatītāju atmiņā. Pērkone raksta, ka šajā sejā ir kaut kas no pareizticīgo svētbildes un pieņem, ka tieši ar šo līdzību skaidrojama aktrises nepārejošā popularitāte krieviskajā vidē.  20. gs. 60. gadu vidū Artmane top par PSRS filmu zvaigzni − parādību, kas neatkarīgi no aktrises pašas vienlaikus gan reprezentē valdošo vērtību sistēmu, gan atspoguļo sabiedrības vēlmes. Īpatnēji, ka 70. gadu beigās, kad Artmane gadu dēļ jau ir izmainījusies, tikpat izteiktu dievināšanu Krievijā piedzīvo dziedātāja Anna Germane − Artmanei vizuāli līdzīga arī poļu/vācu izcelsmes blondīne. Iespējams, šāda tēla popularitāte Krievijas sabiedrībā tiešām nav vienkārši sakritība.

Varbūt simboliski, ka savus garos, blondos matus Artmane zaudē kādas filmēšanas laikā (tie vienkārši pārmocīti nolūza) pirms savas 50. jubilejas, pirms divām nozīmīgām lomām − Džūliju Lambertu filmā “Teātris” un Elizabeti lugā “Elizabete, Anglijas karaliene”; Džūlija un Elizabete ir  sievietes, kuras dzīve piespiež atteikties no mīlas (jaunākiem mīļākiem), bet viņas to dara ar pašcieņu un godīgumu pret sevi. 80. gados Artmane aizvien biežāk spēlē raksturlomas un ļoti žēl, ka slimības viņai neļauj būt uz skatuves ilgāk.

Droši vien, ka pasaulē kāda bija gan skaistāka, gan talantīgāka, gan čaklāka par Artmani, taču savas kārtis viņa izspēlēja veiksmīgi − lai ko aktrise nebūtu teikusi sava mūža izskaņā, viņa bija kļuvusi par sava laika simbolu. Un simbolam būt nav viegli, jo pret to jau vairs neizturas kā pret vienkāršu mirstīgo, bet pieprasa vienmēr starot − sievišķīgi maigi un karaliski cēli. Simboli neraud un neslimo, bet toties tos var gāzt no pjedestāla.

Grāmatu izlasīšana ļauj uzzināt daudz interesanta, taču grūti pateikt, vai lasītājs kaut nedaudz pietuvinās Vijai Artmanei − viņa ir tik mainīga un daudzveidīga un katru reizi tik ticama. Droši vien, ka patieso bija lemts uzzināt tikai nedaudziem.

Vijas Artmane_1

via krustaskola.lv

Advertisements