Kas tad labs un man interesants jau izdots 2016. gadā? Sākšu ar nozaru literatūru.

apple-bookKlajā nācis nu jau kārtējais zinātnisko rakstu krājums “Dzimtes konstruēšana III” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts; Avens un partneri). Deviņos rakstos jau zināmi autori (un arī jaunpienācēji) turpina attīstīt dzimtes pētniecību latviešu valodā, arvien paplašinot apskatāmo jautājumu loku.

Par attiecīgo tēmu izdots vēl viens rakstu krājums − “Dzimums, literārā konvencija un jaunrade: no baroka līdz postmodernismam” (LU Akadēmiskais apgāds), kura pamatā ir referāti, kas nolasīti 2011.gadā notikušajā zinātniskajā konferencē, veltītā Annas Brigaderes 150. jubilejai un pirmā sievietēm veltītā izdevuma latviešu valodā “Garīgu pērļu rota” 300-gades atcerei. Rakstu krājums rada priekšstatu par sievietes tēla evolūciju ilgākā laika posmā.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsāk jaunu sēriju “LKF krājums”, kas iepazīstinās plašāku sabiedrību ar LU LFMI Latviešu folkloras krātuvē rodamajām folkloras kolekcijām. Protams, ka pirmajam pēc taisnības ir kārta Dainu skapim, tādēļ grāmata “No Dainu skapja līdz “Latvju dainām”” ļauj izsekot Dainu skapja mūžam no tā izgatavošanas brīža līdz mūsu dienām, skaidro fundamentālā tautasdziesmu krājuma „Latvju dainas” (1894–1915) tapšanas gaitu, kā arī papildus piedāvā „Latvju dainu” līdzstrādnieku rādītāju.

Rancane_Liela dienaTautas tradīcijas uztur dzīvas burtiski nupat atvērtā grāmata “Saules gads. Lielā Diena” (Zvaigzne ABC), kuras autores − Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška − nu jau citā izdevniecībā turpina grāmatu sēriju “Saules gads”. Sērijas otrā grāmata skaidro Lielās dienas tradīcijas un svētku rituālus, arī šajā izdevumā atrodami radoši mācību uzdevumi skolēniem, kas veicami gan skolā, gan ģimenē.

Imants Lancmanis ir sarakstījis grāmatu “Vidzemes muižu arhitektūra” (Rundāles pils muzejs), kuras uzdevums ir rādīt šīs Latvijas daļas kultūras mantojuma bagātību un daudzveidību; pētījums balstās 2015. gada izstādē «Vidzemes bruņniecība un Latvija» Cēsu muzejā, tādēļ tajā apskatītas tikai Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa vasaļu celtnes, toties trūkst lielo ordeņa un arhibīskapa piļu Cēsīs, Siguldā, Raunā, Turaidā, Koknesē.

Vēl viens zinātnisko rakstu krājums “Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā” (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, “Zelta grauds”) apkopo septiņus rakstus par sociālo atmiņu Latvijas kontekstā, kas paplašina un padziļina izpratni par Latvijas vēstures daudzbalsīgumu. Autori aicina uz Latvijas vēsturi paskatīties no citas perspektīvas.

Plašu rezonansi jau ir izsaukusi latviešu vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” (Lauku Avīze), kas  skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības par šo iestādi. Aktuāls, moderns pētījums domāts, lai atspēkotu gadu desmitiem ilgos PSRS propagandas tiražētos melus, bet vienlaikus arī nemazinātu to noziegumu nozīmi, kas patiešām notika aiz nometnes vārtiem.

Margevics_SkersielaEduarda Bērziņa vārdu es jau biju satikusi ārzemju autoru pētījumos par Krieviju, taču šoreiz par viņu raksta latviešu kinodokumentālists, slavenās “Šķērsielas” autors Tālivaldis Margēvičs. Romāna “Šķērsiela 13”  (Zvaigzne ABC) galvenais varonis gribēja kļūt par gleznotāju, bet kļuva par Kolimas koncentrācijas nometņu sistēmas „Sevvostlag” priekšnieku. Romāna galvenā tēma ir lielas, neviennozīmīgi vērtējamas, bet spēcīgas personības traģēdija.

Vēl viena grāmata par interesantu tēmu, ko esmu palaidusi garām rudens apskatā, ir Latviešu valodas aģentūras izdotā Džinas Aičisones “Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks: ievads psiholingvistikā”. Pētījums dos iespēju uzzināt daudz jauna par valodas attīstību gan vēsturiskā, gan fizioloģiskā aspektā, par runas veidošanos un traucējumiem, kā arī citiem interesantiem jautājumiem.

Gana daudz populārzinātnisku izdevumu, bet jāpastāsta arī par daiļliteratūru. Sākšu ar latviešu autoru grāmatām, kas raisījušas interesi.

Apgāds J.L.V. ir izdevis 20. gs. sākuma latviešu autoru stāstu krājumu “Latviešu mīlas stāsti”, kuri esot koķetīgi un erotikas caurstrāvoti. Godīgi sakot, man patīk šī tendence − atcerēties jau piemirstus, pasen izdotus latviešu autorus un līdz ar to paplašināt mūsu zināšanas par latviešu literatūru.

Rakstniece Maija Krekle romānā “Ilgu putni ar sasietiem spārniem” (Lauku Avīze) arī pievērsusies senai, taču joprojām nepiemirstai latviešu literatūras personībai − Austrai Skujiņai. Tā kā es esmu lasījusi un rakstījusi par Skujiņai veltītajiem pētījumiem, tad gandrīz pienākums būtu izlasīt arī šo romānu, par kuru teikts: lauzīs priekšstatus par visiem it kā tik labi zināmo stāstu.

Nu jau ārzemēs mītošā rakstniece Laima Kota (Muktupāvela) laidusi klajā maģiskā reālisma garā sarakstītu romānu “Mierielas vilkme” (Dienas Grāmata). Rīgas Miera ielas vēsture savīta ar tramvaja vadītājas Mildas de Kalnas gaitām plūdos pārņemtā Rīgā Ziemassvētkos.

Zander_kuga-zurnalsTikpat pazīstama kā iepriekšējā autore ir Inese Zandere, kuras kontā ir vairākas dzejoļu grāmatas bērniem un pieaugušiem, taču šoreiz grāmata “Kuģa žurnāls” (Neputns) ir literārā dienasgrāmatā, kurā apkopotas piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules un sarunas, laikaposmā no 1994. līdz 2007. gadam. Tāda patīkama iegremdēšanās inteliģenta cilvēka domās un sajūtās.

Bez vēstures mums nekur nelikties, tādēļ vēsturisko romānu straumei nebūs apsīkt. Autoru tandēms Valdis Rūmieks & Andrejs Migla ir sarakstījuši romānu “Debess aiztur elpu” (Zvaigzne ABC) par sarežģītu brīdi Latvijas vēsturē − triju valdību laiks no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam. Autori cer, ka saistošā formā, ar galveno varoņu dzīves līkloču palīdzību būs vieglāk saprast vēsturiskos notikumus.

No tulkotās daiļliteratūras jāmin nu jau mūžībā aizgājušā itāliešu rakstnieka Umberto Eko pēdējais romāns “Pilotnumurs” (Jānis Roze), kura darbība notiek 1992. gadā un stāsta par kādu laikraksts, kam uzdots šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas tā vietā, lai lasītājiem godīgi stāstītu par notiekošo Itālijā un citviet pasaulē.

Viena no nominantēm uz LALIGABAS balvu par labāko ārvalstu tulkojumu ir Maima Grīnberga, kura lasītājus turpina priecēt ar kvalitatīvu darbu. Viens no nominētajiem tulkojumiem ir igauņa Mēlisa Frīdentāla “Bites” (Mansards), kas piesaista ar sešām dienām padrūmās noskaņās (lietus, smakas, slimības un trūdi) 17. gadsimta beigās Tērbatas universitātē.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” gada sākumā ir krietni papildinājusi manu lasāmo sarakstu gan nosacīti nopietno, gan izklaidējošo grāmatu plauktā. Nopietnās: Džons Viljamss “Stouners” un  Tomass Glaviničs “Lielākais brīnums” (abas tulkojusi Silvija Brice), pirmā tiek apjūsmota kā brīnišķīgs stāsts par (it kā) nenozīmīgu dzīvi, bet otrā stāsta par pilnīgi pretējo − dzīves piepildījuma meklējumiem piedzīvojumos.

Bertone_miniaturisteIzklaidējošo žanru pārstāv Džesijas Bērtones debijas romāns “Miniatūriste” (tulk. Sandra Rutmane), un manu interesi par miniatūrām un to veidošanu 17. gadsimta Amsterdamā nespēj aizēnot pat bažas, ka tas varētu būt riktīgs dāmu romāns. Otrs sen pieteiktais un ilgi gaidītais ir poļu autora Andžeja Sapkovska fantāzijas romāns “Pēdējā vēlēšanās” (tulk. Māris Salējs); tikai mana pēdējā laika norobežošanās no attiecīgā žanra ir patraucējusi tam, ka neesmu jau izlasījusi šo romānu krieviski.

Nobeigumā viens jautājums: vai jūs jau krāsojat? Tās pretstresa krāsojamās grāmatas pieaugušiem? Es tikai drusciņ, bet manā ģimenē aktīvi piepilda Vazgena Stepanjana mandalu grāmatas, kuras pēc grāmatnīcu piedāvājuma izpētes es atzinu par vislabākajām.

Lai priecīgi svētki!

Advertisements