Andris Caune. Rīga zem Rīgas: arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm. – Rīga: Zinātne, 1985.

Andris Caune. ..pati Rīga ūdenī: arheologa stāsts par zudušo Rīdziņas upi, par pirmo ostu, kuģniecības līdzekļiem un amatiem senajā Rīgā. – Rīga: Zinātne, 1992.

Caune_Pati RīgaTurpinot apgūt dzimto pilsētu, paņēmu lasīt divas nelielas grāmatas, kuras sarakstījis arheologs Andris Caune. Grāmatas nav jaunas, un pieņemu, ka no sarakstīšanas brīža šis tas jau ir mainījies, bet izlasīšu vispirms to veco. Vecākā grāmata “Rīga zem Rīgas” nedaudz stīvi ievēro padomju reveransus, arī ielu nosaukumi vēl padomju laika. Otra grāmata “..pati Rīga ūdenī” stila ziņā ir daudz brīvāka, sniedz vairāk atklājumu, lai arī pāris apskatāmās tēmas − par ostas nostiprinājumiem un zvejas rīkiem − man nešķita tik interesantas. Vispār es gribēju noskaidrot pāris lietas − vairāk par to, kas šai vietā bija pirms vācu apmetnes un kāds īsti bija upes ceļš pa Vecrīgu; uz abiem jautājumiem guvu izsmeļošas atbildes.

No mūsdienu viedokļa skatoties, Rīga atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā, tādēļ loģisks ir jautājums: kādēļ tā netika apdzīvota pirms 11. gadsimta (arheoloģiski datēts laiks). Varbūt atbilde meklējama toreizējā kartē − Vecrīgas teritorija tolaik bija pussala, kura veidojusies Rīgas upes ielokā Daugavas labajā krastā. Daugavas krasta līnija bija apmēram 70 m tuvāk pilsētai nekā pašreizējā krastmala, toreizējā Rīgas upe (tagad pilnībā aizbērta) plūda pa kādu Daugavas gultnes vecupi no tagadēja Bastejkalna puses (toreiz tur bija smilšu kalni) un Vecrīgā ienāca pie Pulvertorņa, tad meta loku pa Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu un ietecēja Daugavā; izrakumos atklāts, ka upe visā vecpilsētas garumā bija 30-50 m plata, un tā bija kuģojama līdz pat Zirgu ielai. Upes lejasposms bija tik plats, ka tai vietā izveidojās dabiska osta, un tieši šeit cēla pirmās Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pilis. Kas attiecas uz kādreizējo Vecrīgas reljefu − ja noņem kultūrslāni, pirms 900 gadiem tas bija krietni zemāks, vismaz par 3-5 metriem, un lielākā pussalas daļa atradās tikai 1-2 m virs jūras līmeņa, visaugstākā (3 m v.j.l.) bija neliela teritorija pie Pētera baznīcas. Tātad Vecrīgas teritorijai pavasara palos vajadzēja regulāri applūst, un autors pieņem, ka 11.-12. gadsimtā ļaudis no ciemiem uz laiku pameta savas dzīves vietas. Tikai vēlākos gados par drošu aizsargu pilsētai pret paliem kļuva mūri, vēlāk zemes nocietinājumu vaļņi, kas gan nepasargāja, piemēram, 1709. gada pavasarī, kad pēc bargas ziemas Daugava izlauza Rīgas vārtus un pilsēta applūda. Tādēļ varētu pieņemt, ka pirms 13. gadsimta ļaudis lielākoties izvēlējās drošākas apmešanās vietas.

Rigas_vietas_shema

Rīgas vietas plānojuma rekonstrukcijas karte (avots: “Feodālā Rīga” (1978))

Kas bija pirmie Rīgas iedzīvotāji? Pirmie pētnieki balstījās tikai rakstītajos avotos, kas stāstīja par jaunas vācu pilsētas izveidi, taču vietējo klātbūtne tika noklusēta. 20. gs. rekonstrukciju autori konstatējuši divus pirmsvācu laika ciematus: pirmais atradies pie tagadējās 13. janvāra ielas, otrais − Daugavmalā, tagadējā Latviešu strēlnieku laukuma rajonā. Saskaņā ar rakstiskajiem avotiem par Rīgas pirmajiem iedzīvotājiem uzskatīti lībieši, taču, spriežot pēc vietvārdiem, jau pirms 13. gadsimta Rīgas apkārtnē bijis jaukts iedzīvotāju sastāvs. Arheologi seno iedzīvotāju tautību mēģinājuši noteikt pēc apbedījumos atrastajām rotām, kas, atšķirībā no darbarīkiem un ieročiem, bijušas unikālas katrai etniskai grupai. Rotas faktiski tika noteiktas kā kursiskas vai jauktas izcelsmes, taču tikai 80-to gadu beigās izrakumos pie Doma baznīcas atklātā viduslaiku kapsēta − senākā rīdzinieku apbedījumu vieta − un tajā uzietie atradumi ļauj droši teikt, ka šeit tika apglabāti pārkuršoti lībieši. Vispārīgais secinājums ir tāds, ka Rīgas apkārtnē pārsvarā dzīvoja Daugavas lībieši, bet pašā Rīgas apmetnē lielu daļu iedzīvotāju veidoja ieceļotāji no Ziemeļkurzemes − pārkuršotie lībieši, kas runāja tāmnieku dialektā.

Lai arī grāmatas ir nelielas, tajās ir daudz interesantu faktu, kas atklāj Vecrīgas arheologu pētniecības virzienus. Ne tikai nopietnie − par Rīgas teritoriju, nocietinājumiem, celtnēm, iedzīvotāju sastāvu, bet arī jancīgie − par iemūrētiem cilvēkiem, apakšzemes ejām un ziedokļiem māju stūros. Tai pašā laikā, jāsaka godīgi, es gribētu vēl lasīt citus, jaunākus pētījumus, jo Vecrīgas izpēte taču turpinās joprojām un šis tas no grāmatiņās aprakstītā var būt jau mainījies vai ticis būtiski precizēts. Piemēram, Caunes aprakstītais Rīgas rātes vīna pagrabs (kas kādreiz bija ēkas pirmais stāvs) 60. gados tika atrakts un arheologu restaurēts, un šobrīd pavisam patīkamā kārtā piepildījies Caunes vēlējums šai vietai atdzimt − tagad te atrodas viduslaiku restorāns “Rozengrāls”.

Pagaidām man ir grūti iztēloties, kāda bija sena Rīga, lai visi iegūtie fakti iegultu īstajās vietās. Teiksim, vizualizēt, kāda izskatījās Rīga, kurai apkārt bija nocietinājumu vaļņi, vai 13. janvāra ielas vietā ieraudzīt upi ar kuģiem. Tai pašā laikā Vecrīgas ielu labirints no 13. gadsimta ir palicis gandrīz neskarts, lai gan no viduslaikiem līdz mūsu dienām saglabājies maz nepārbūvētu ēku un lielāko daļu pazudinājis laika zobs, kari un ugunsgrēki. Taču visas cilvēka darbības atliekas ir atrodamas biezajā kultūrslānī, kas Vecrīgas labvēlīgajos, konservējošajos apstākļos ir saglabājis daudzas lietas. Pat 13. gadsimta mūra mājas atliekas zem Rīgas pils vissenākajiem pamatiem.

Rigas pils_mura fragments

Atjaunotās Rīgas pils daļas pagrabā (foto: Dmitrijs Suļžičs)

 

Advertisements