OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Alfredo Rodriguez (1954) “Drawn to the Light” (2007)

Jo mūža pilnuma sajūta nav atkarīga ne no prieka, ne sāpēm, pat ne no tā, cik veselības vai posta viņā ietveras (ak, cik daudz reiz taisni posts ir nepieciešams pilnuma sajūtai!), bet gan  − cik viņā iekšējas loģikas un apvienojuma, lai cilvēka nāve patiesi izskanētu kā svinīgs āmen. Mūžs var sastādīties pat no fragmentiem, tikai viņš pats nedrīkst būt nekas fragmentārisks jeb, kā tu vakar sacīji − lapa no Dieva eņģeļu saplosītas grāmatas. Drumstalas ir jāmāk salikt kopā, un tas ir taisni vecuma darbs. Tā ikviens, pat visnejēdzīgākais mūžs var beidzot dabūt jēgu. Lai redz bērns, kas pirmo reiz pieguļā, ka nav vis neprāts, kas pieguļnieku stundām ilgi dzen pa mežu lauzt zarus, skrambāt rokas, meklēt vecas šķilas, siekstas, sakārņus un sviest to visu lielā čupā, − jo beigās viņš izvelk spičku un to visu aizdedzina, un viss tas deg, apgaismo un silda, un kvēlo. Vai to pašu mēs nedarām ikviens? Bet tikai tā viņas arī tur paliek, mūsu dienās, neprātīgi, nevajadzīgi samestas, sasvaidītas, jo tikai retie viņas arī ieliesmo un parāda, ka visas tās bijušas vajadzīgas, kas visas tās tagad izšaujas kā uguns stabs.

(..)

Kaut gan mēs pārāk daudz pieķeramies taisni niekiem, atsevišķām sekundēm, nedēļām, gadiem, bet pārāk maz domājam, ka no svara ir tikai viss tas kopā. Šo skatu uz dzīvi mēs vēl nepazīstam, kaut gan viņam jātop par vienīgo un īsto.

Jānis Ezeriņš. Fragments no noveles “Šacha partija” (“Atēna”, 1998)

 

Advertisements