Žanna d`Arka”: mūzikls 2 cēlienos. Kārlis Lācis (mūzika), Jānis Elsbergs (dzeja), Evita Mamaja (librets), Dž.Dž.Džilindžers (librets, režija), Mārtiņš Vilkārsis (scenogrāfija), Inga Krasovska (horeogrāfija), Ilze Vītoliņa (kostīmi). Pirmizrāde: 2016. gada 29. janvāris

Izrādes “Žanna d’Arka” radošā komanda satiekas jau trešo reizi −  tās kontā jau ir divas veiksmīgas muzikālās izrādes − “Pūt vējiņi” Liepājas teātrī (2011) un “Oņegins” Dailes teātrī (2013). Šīs izrādes bija spilgti notikumi, tādēļ gribējās redzēt arī jaunāko apvienības veikumu Dailes teātrī, par spīti tam, ka atsauksmes bija dažādas, ne tikai pozitīvas.

Rezumējot pāris vārdos − es domāju, ka būs sliktāk. Varbūt neguvu elpu aizraujošus iespaidus, bet bija gana interesanti visu izrādes laiku (gan priecājoties, gan prātojot par neveiklībām).

“Žanna d’Arka” šķiet izrāde, kuru vislabāk slavēt pa sastāvdaļām: visi iesaistītie ir strādājuši godam, bet vienotu vēstījumu sagaidām epizodiski. Mūzika skan iespaidīgi (lai arī pārāk skaļi!), režisoram ir savi veiksmes momenti, scenogrāfija − monumentāla, ar plašu vērienu. Tam visam būtu jāsaplūst kopā, bet tādi skaisti brīži mijas ar neizpratni par notiekošo. Izrādes ievads ir skaļš, pēkšņs, skatītājam nav ļauts lēnām ieiet viduslaiku pasaulē. Žannas bērnība, atveidota dzidras meitenes balsī, ir skaista un pat aizkustinoša, bet turpat blakus Žannas vecāki parādās kā vienkārši, statiski tēli ar minimālām iespējām sevi parādīt. Izrādē vispār vērojams pretstats − sarežģīti izstrādātas ansambļa dejas un atsevišķu varoņu mazkustīgums, kas robežojas ar iespaidu, ka aktieris nezina, ko viņam darīt. Scenogrāfs ir radījis izteiksmīgu vidi daudzām iespaidīgām ainām, kuras labi izskatīsies izrāžu bukletu fotogrāfijās vēl gadiem ilgi. Viens no izrādes galvenajiem vizuālajiem akcentiem ir bruņām klātās, slīdošās sienas, kas izskatījās efektīgi, taču, manuprāt, neatbilstoši − vai tad mēs sēdētu tankā? Es saprotu, ka Žannas trauslo tēlu ir izdevīgi parādīt uz raupja, pat brutāla pretstata, taču būtu pieticis ar viduslaiku baznīcas pelēko bezpersoniskumu. Kopā ar sarkanajiem karogiem šīs bruņotās sienas atsauca atmiņā bruņukuģi “Potjomkinu”, pat iereibuši kareivji turpat blakus vien vazājās. Otrs vizuālais efekts bija Arta Dzērves video – lielākoties iederīgi, atbilstoši.

zanna-darka-janaitis-3758

Skats no izrādes (Gunāra Janaiša foto)

Mans izrādes galvenais vilinājums bija Kārļa Lāča mūzika, kas nekad nav vienkārša teksta ilustrācija. Šoreiz būtu interesanti uzzināt, vai mūzika rakstīta vispirms, vai arī režisors jau laicīgi devis norādījumus, ko vēlas dzirdēt katrā ainā, jo mūzika dažbrīd bija ļoti tālu no notiekošā uz skatuves. Piemēram, man nekādi nesaistās Žannas izmisuma aina cietumā ar spāņu ģitāru vai mīlas duets pirms kaujas ar džeza noskaņām. Kāpēc neviens Lācim neļāva parakņāties viduslaiku mūzikā, tas būtu tik interesanti gan viņam, gan skatītājam? Vispār mūzika ir tāda, ko es labprāt paklausītos simfoniskā orķestra izpildījumā, jo šķita, ka tai par mazu ir pat Dailes lielā skatuve, bet aktieri pozē kā operas dziedoņi. Aktieriem ir jāizsaka ļoti liels kompliments, jo pusprofesionāļiem nodziedāt visus Lāča radītos pustoņus līdzinās mazam varoņdarbam un es pat neuzdrošinos pārmest tiem, kam gadījās nošļukt no šī slidenā ceļa. Varbūt nākamreiz nedaudz vienkāršāk? Lai kādu melodiju arī skatītājs pēc izrādes var paturēt galvā?

zanna-darka-janaitis-2675

Artūrs Skrastiņš Karaļa lomā (Gunāra Janaiša foto)

Grūti pateikt, kāpēc teātris ir izvēlējies galvenajai lomai virzīt divas aktrises (Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa), nevienu nenosaucot par līderi vai dublanti (iespējams, lai skatītāju vilinātu iet uz izrādi divreiz). Protams, ka katra lomu traktē atšķirīgi, manis skatītajā izrādē Ieva Segliņa bija pretrunu plosīta, bet izšķirīgos brīžos apņēmīga Žanna. Godīgi sakot, izrādes spilgtākais tēls ir Artūra Skrastiņa atveidotais karalis − slidens, godkārīgs tipiņš, kura ironijas pilnās ainas patīkami atsvaidzina Žannas patosu. Varētu vēl pieminēt Ērikas Eglijas atveidoto karaļa sievasmāti, kam iedalīts spilgts raksturs, taču mani nepamet doma, ka gados vecāka dziedošā aktrise spētu izteiktāk izspēlēt grotesku par sievasmāti, kas cenšas regulēt karali. Pret citiem varoņiem izrādes autori nav bijuši dāsni, un aktieriem nav daudz spēlējamā materiāla. (Ja palasa pirmās recenzijas, tad šķiet, ka šobrīd izrāde ir īsināta; aina pie sārta noteikti nebija plānota tik plakātiski īsa.)

Izrādes veidotāji diezgan skaidri ir norādījuši, ka vēsturiskā precizitāte viņiem nav būtiska. Iespējams, tādēļ mūzikā nav spēlēšanās ar viduslaikiem, kā arī viss pārējais ir rotaļa ar nosacīti francisko dažādos gadsimtos. Tomēr skatītājam daudz vieglāk ir uztver spēli, kuras noteikumi ir zināmi − es izvēlētos vai nu konsekventus viduslaikus ar ļoti konkrētu kultūras kodu vai pilnīgu norobežošanos no laikmeta, paturot tikai Žannu kā mītisku varoni, kuru izmanto un nodod. Pieņemsim, ka galvenais ir ideja, vēstījums (tas ir saprotami, kāpēc gan ne?) Tikai − kāds tad ir vēstījums? Pasaulē jau ir desmitiem grāmatu, filmu, izrāžu (pat Andrejs Upīts paspējis lugu uzrakstīt) − kāpēc vēlreiz, kāpēc tagad? Vienkārši atkal atstāstīt mītu par jaunavu, kas izglāba Franciju? Es negaidu no režisora kārtējo orģiju ainu uz skatuves, bet savu versiju par Žannas varoņmītu. Žanna bija varone? apsēstā? manipulācijas upuris? Dieva vai velna iemiesojums? Iespējams, kaut ko no tā visa izrādes autori ir centušies pateikt, bet tas bija tik neskaidri, ka atliek tikai minēt. Izrādē ir viena brīnišķīga aina − tiesas sēdes laikā Žannas galvā viss notiekošais saplūst kopā, katrs runā savā balsī un visi saplūst neprāta dancī − tās bija brīnišķīgas, oriģinālas piecas minūtes, kas beidzās ar kārtējo statisko dziedājumu. Izrādei īstenībā varētu būt ārkārtīgi aktuāls saturs par varoņa/varones vietu mūsdienu pasaulē, nerunājot nemaz par to, ka Žanna d’Arka būtībā ir viduslaiku hibrīdkara ierocis. Acīmredzot izrādes veidotājiem primārs ir bijis kalkulēts aprēķins par kases ieņēmumiem, bet inovācijas palikušas iedīglī.

Advertisements