Atmiņas par bibliotēkām

Mairita mani ir uzrunājusi dalīties savās atmiņās par bibliotēkām. Nekas nevarētu būt vienkāršāk – kā es sāku uz tām piestaigāt sākumskolas gados, tā arī droši vien turpināšu tipināt vecumdienās. Domāju,ka iemesli bibliotēkas apmeklējumam man ir tādi paši kā vairākumam. Pirmkārt, materiālu apsvērumu dēļ, jo sen jau maciņā staigātu vēji, ja man vajadzētu nopirkt visu, ko man ienāk prātā izlasīt. Otrkārt, bieži vien iekārotā lasāmviela vairs nav nopērkama pat antikvariātos un “otrās rokas” veikalos.  Tie ir praktiski iemesli, jo man nav tādu izteiktu fetišisma lēkmju, kad vajag vienkārši pastaigāt starp grāmatplauktiem un ieelpot sējumu smaržu. Taču zināms nomierinošs efekts šādām pastaigām piemīt, un visās vietās, kur ir daudz grāmatu, es jūtos kā mājās.

P.J.Crook The Library (2013)

Vispirms es gāju uz piemājas bērnu bibliotēku, tad izaugu līdz pilsētas bibliotēkas rajona filiālei. Abas nu jau sen ir beigušas savu eksistenci, bet toreiz es uz tām ceļoju regulāri, ņemot maksimālo grāmatu skaitu ( nu ko jūs gribat, toreiz taču nebija interneta un multenes rādīja vienreiz dienā pa 20 minūtēm). Skolas bibliotēka netika bieži apmeklēta, jo grāmatu izvēle tur nebija liela un vietējā bibliotekāre spēja nobiedēt pat visdrosmīgākos bērnus. Tad esmu gājusi uz dažādām augstskolu bibliotēkām, bet drīzāk piespiedu kārtā, jo dažus materiālus nekur citur nevarēja atrast; arī Nacionālajā nekad neesmu sēdējusi − nepatika man tas kolhozs ar nervozajām darbiniecēm. Manējās − gan pēc vajadzības, gan atmosfēras − bija Misiņi un “fundene”. Tagad tas šķiet tik eksotiski − rakņāties pa kartīšu katalogiem, rakstīt pieprasījumus, sarūgtināties par atteikumiem un svinīgi stiept savu čupiņu uz rakstāmgaldu, lai nākamās stundas konspektētu drūmā nolemtībā. Misiņi bija silti un draudzīgi, ar ietilpīgām koka bufetēm, savukārt “fundenes” augstceltnē cauri staigāja vēji un ziemās pat sala pirksti.

Pēdējos gadus es eju uz Rīgas Centrālo bibliotēku (jo īstenībā jau citas izvēles nav), un man tā lielākoties patīk − grāmatu klāsts ir labs (tikai dažkārt vajadzīga pacietība) un attieksme (ar pāris izņēmumiem) ir pretimnākoša un zinoša. Man vispār nav augstu prasību pret publisko bibliotēku darbiniecēm, jo viņu alga, godīgi sakot, nav samērojama ar mūsdienu izvirzītajām prasībām, un, paskatoties uz daļu publikas, kas dirn pie datoriem, jau laicīgi gribas iedzert kaut ko nomierinošu. Kā lasītājam man gribētos labākas telpas, jo no visām četrām Rīgas bibliotēkas filiālēm, kur es iegriežos, tikai vienai ir jaunas, speciāli bibliotēkas vajadzībām renovētas telpas, pārējās − vienkārši pielāgotas. (Īstenībā gribētos gan mūsu dārgos Rīgas pašvaldības vadītājus aizvest ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām, lai viņi ieraudzītu, kāda izskatās moderna bibliotēka.)

Lynn Shaler. La Collection Privee (2004)

Ja atceras bērnību, tad es nevarētu teikt, ka mani kāds būtu diži virzījis uz lasīšanu.Protams, ka mājās bija grāmatas, taču es neteiktu, ka mani vecāki pēc garas darba dienas rūpnīcā un ikdienas rūpēm rautos pirms gulētiešanas palasīt grāmatiņu (droši vien, kā lika galvu uz spilvena, tā aizmiga). Tādēļ man ir grūti pateikt, vai dažādie lasīšanas veicināšanas pasākumi, kurus rīko bibliotēkas, kā arī tagadējās skaistās bērnu nodaļu telpas un lielais grāmatu klāsts, tiešām palielinās to cilvēku skaitu, kas arī pieauguši izjūt vajadzību pēc grāmatu lasīšanas. Man jau šķiet, ka vienkārši ir noteikts, konstants cilvēku procents, kam tas ir svarīgi. Protams, ir nozīmīgi uzsvērt grāmatu lasīšanas nozīmi un piedāvāt ērtus apstākļus, bet es neticu, ka cilvēks bez iekšējas vajadzības, tikai pienākuma vadīts (“jo tas ir stilīgi”), sāks intensīvi lasīt grāmatas.

Lasīšanas rituāls būtībā vispirms sākas ar lasāma izvēli un ieguvi, t.i. lasītājām jebkurā gadījumā ir jāprecizē, ko tieši viņš vēlas lasīt, kādā formātā un kur iegūt lasāmo. Bibliotēka savā ziņā ir viena no mana lasīšanas rituāla sastāvdaļām, jo vajag staigāt gar plauktiem, izvēlēties lasāmo (nevajag domāt par cenu un grāmatplauktu ietilpību), atstiept mājās, censties lasīt (jo nopirktā grāmata jau nekur nepazudīs, bet bibliotēkas grāmatai ir termiņš), šķendēties, ka atkal paņemts par daudz, pagarināt termiņu / aizmirst pagarināt termiņu, aiznest grāmatu atpakaļ puslasītu / nelasītu, specifiski blogerim − marinēt grāmatu pie sevis, kamēr uzrakstās atsauksme, ar atvieglojumu atdot bibliotēkā izlasīto kaudzīti… un visu sākt no sākuma. Tā nu tas notiek, un tā tam būs būt.

Cik esmu ievērojusi, tad cītīgs bibliotēkas apmeklētājs ir Baltais Runcis, lūgšu viņu dalīties ar atmiņām. Vai vēl kāds skumtu bez bibliotēkām?