Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem: pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam = Riga beyond the walls: the city’s planned growth and transformation from the 17th century to the First World War. − Rīga: Neputns, 2009.

Bakule_Rīga-ārpus-nocietinājumiemPētīdama bibliotēkā arhitektūrai veltīto plauktu, es ieraudzīju lakoniski noformētu, divu arhitektu sarakstītu grāmatu par Rīgas apbūvi ārpus Vecrīgas no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam. Mani ieinteresēja daudzās vēsturiskās kartes, turklāt grāmatas praktiskais iesējums ļāva tās labi izpētīt. Pirmkārt, man gribējās uzzināt, kur precīzi atradās pilsētas nocietinājumi, otrkārt, izsekot pilsētas izaugsmes vēsturei. Grāmatas teksts ir paralēli latviešu un angļu valodā, tomēr tas nav identisks − izskatās, ka autori ir vienojušies par izklāsta punktiem, bet atstājuši katrs sev brīvu telpu improvizācijai. Jāsaka godīgi, rakstīt par šāda veida grāmatām ir grūti, jo tās novērtēt saturiski spēs vienīgi nozares profesionāļi, es līdz šīm neesmu lasījusi grāmatas par arhitektūras vēsturi. Vienlaikus man gribētos atstāt sev dažas piezīmes, taču ne jau atstāstīt grāmatas saturu.

Grāmatā ievietots liels skaits plānu un karšu, kas parāda gan toreizējo pilsētas būvētāju ieceres, gan viņu plānu īstenojumu dzīvē. 17. gadsimtā Rīga jau ir cietoksnis, iekļauta poļu laikā uzbūvētajos nocietinājumos. Rīgas nākamie saimnieki − zviedri Rīgas aizsardzībai arī piegāja nopietni un tika izstrādāts gan fortifikāciju modernizācijas plāns, gan pirmais profesionālais priekšpilsētu apbūves plāns. Nīderlandietis Johans Rodenburgs ir 1652. gada priekšpilsētu plānojuma projekta autors, bet viņa znots − vācu ārsts Francisks Murers jau 1650. gadā uzzīmēja pirmo detalizēto Rīgas un tās priekšpilsētas karti. Rodenburga plāns, protams, atbilda visām tā laika Eiropas tendencēm − cietoksni aptvēra ielas, kas krustojās taisnā leņķī, ignorējot jau esošās ielas un daudzās ūdensteces, taču dzīvē − kā jau tas nereti gadās − tika īstenots vienkāršots variants. 17. gadsimta beigās zviedri vēl paspēja pilsētas ziemeļos uzbūvēt citadeli, un līdz ar to Rīga ieguva citām Rietumeiropas pilsētām līdzīgu nocietinātās pilsētas plānojumu.

18. gadsimta pirmajos 20 gados Rīgai klājās grūti − to postīja Ziemeļu karš un mēris, un pilsētas atjaunošana pēc šiem notikumiem aizņēma aptuveni 50 gadus. Gadsimta vidū modernizēja nocietinājumu sistēmu, atjaunojās būvniecība priekšpilsētās. Tika noteikts, ka saskaņā ar militārajām prasībām nocietinājumu priekšā jābūt no apbūves brīvai platībai, t.s. esplanādei, lai uzbrukuma gadījumā varētu efektīvi aizstāvēties (priekšpilsētai jāsākas 400 m no vaļņiem). Rīgas rāte par šo ideju nebija sajūsmā un vairākus projektus veiksmīgi novilcināja, taču 1771. gadā beidzot tika akceptēts Nikola Burtnova plāns, kas izveidoja esplanādi.  Priekšpilsētu apbūvi iecerētajā esplanādes teritorijā − lauku tipa vienstāva koka ēkas − 1772. gadā vienas dienas laikā nodedzināja.  Savukārt 1812. gadā notika vēl viena priekšpilsētas māju dedzināšana, kad Napoleona karaspēka iebrukuma gaidās iznīcināja 700 mājas.

Pēc Napoleona kariem jaunajam Rīgas ģenerālgubernatoram Pauluči vajadzēja steigšus atjaunot pilsētu, un tika sagatavots jauns ielu tīkla plāns. Pilnībā pārplānoja teritoriju ap tagadējo Vecās Ģertrūdes baznīcu un Jēzus baznīcu, un priekšpilsētās beidzot radās centrālie laukumi, kurus ietver regulāri kvartāli. Pilsētas jaunie būvnoteikumi gan joprojām tika pakārtoti militārām prasībām, un mūra ēku celtniecība bija atļauta tikai 1600 m attālumā no nocietinājumiem (mūsdienu Artilērijas ielas rajonā).

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

19. gadsimta vidū Rīga bija militārs cietoksnis ar 18. gadsimta nocietinājumu sistēmu, kas sāka traucēt pilsētas attīstībai. Pilsētas rāte jau sen gribēja pārmaiņas, bet tikai 1856. gadā pēc Krimas kara fiasko Aleksandrs II atļāva likvidēt nocietinājumus. Pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja jauno Rīgas pārplānojumu, taču kā jau iepriekš − tas atkal bija pārāk dārgs, taču šoreiz jāsaka, ka Felsko pamatidejas vienalga izturēja gan pārbaudes, gan vienkāršojumus. Rīgā arī pēc pārbūves − parku un kanālu dēļ − saglabājušās iezīmes, kas ļauj saskatīt viduslaiku daļas un 19. gadsimta dažādo, ar nocietinājumu sistēmu sadalīto plānojumu.

Laikā no 19. gadsimta vidus līdz Pirmā pasaules kara sākumam pilsētas attīstībai ir vairāki labvēlīgi apstākļi: gan ekonomiski, gan sociāli. Varētu pat teikt, ka pilsēta šajā laikā atgādināja lielu būvlaukumu, kur tika pārbūvēti kvartāli un viena pēc otras divstāvu koka mājiņas tika nomainītas ar sešstāvu mūra ēkām. Šajā laikaposmā centra teritorija tika pilnībā izplānota un arī telpiski strukturēta, tādēļ pēc kara apbūves struktūra praktiski vairs nemainījās.

Augšminētie fakti ir maza esence no visa lielā faktu klāsta, kas grāmatā tiek piedāvāts, un šoreiz es apzināti necentos iegaumēt visus specifiski arhitektoniskos smalkumus par ielu plānojumu un māju veidiem, jo vispirms kā ievadu tēmai gribēju gūt vispārēju ieskatu Rīgas pilsētas attīstībā. Lielais plānu un karšu daudzums sniedz labu ilustratīvo materiālu, taču fotogrāfijas gan gribējās labākas kvalitātes, ar precīzu datējumu. Droši vien, ka arhitektūras studentiem tā ir mācību grāmata, bet es ceru nākotnē ne reizi vien atgriezties pie Rīgas arhitektūras vēstures.

 

 

Advertisements