Toms Stouns. Krodziņš “Skaistā Helēna”: stāsts par kādu Grieķijas vasaru / Toms Stouns; no angļu valodas tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. (Tom Stone. The Summer of my Greek Taverna (2002))

Kriss Harisons. Neprātīgi iemīlējies: Dienviditālijas valdzinājums / Kriss Harisons; no angļu valodas tulk. Ilze Burnovska. – Rīga: BaibaBooks, 2015. (Chris Harrison. Head over Heel. (2009))

Šai lietainā dienā pati daba liek atcerēties Vidusjūras dzidri zilās debesis un silto jūru − cik gan daudzi ziemeļnieki, iznīkuši ziemas tumsā un drēgnumā, tiecas pēc saulītes dziedinošā spēka. Divas grāmatas aizveda mani tuvāk siltumam, tuvāk citam temperamentam un citādai attieksmei pret dzīvi. Tieši citādais pret ierasto ir pamatā abām grāmatām, jo kārtējo reizi tie ir stāsti par angliski runājošiem ārzemniekiem siltajās zemēs, šoreiz − amerikānis Grieķijā un austrālietis Itālijā.

Stouns_KrodzinsToms Stouns ir amerikānis ar vairākiem talantiem (teātra māksla, rakstniecība, kulinārija), kuru vēlme pēc klusa stūrīša, kur mierīgi sarakstīt savu pirmo grāmatu, aizveda uz vienu no Grieķijas salām − Patmu, kas īstenībā atrodas tuvāk Turcijai nekā Grieķijai. 1969. gadā 33 gadu vecumā Toms ar mazu naudas uzkrājumu kabatā aizbrauca uz salu, kur tiešām sarakstīja savu pirmo grāmatu un satika arī sievu − franču gleznotāju Danielu. Pēc gandrīz desmit gadiem viņš salā atgriezās, lai vienu vasaru būtu saimnieks grieķu tavernā. Vispār būtu labi, ja kaut kur grāmatā parādītos datumi, jo nedaudz mulsināja daži apstākļi − grāmata ir izdota 2002. gadā, bet darbības laiks ir 1979. gads, kad salas infrastruktūra un satiksme ar kontinentu nav vēl tik attīstīta, daudzas lietas nav ātri pieejamas.

Pasaulē ir tādas vietas, kas šķiet tikai gaidām tavu ierašanos gluži kā cilvēks, vēl nesatikta mīlestība, − un, kad tu (ja laimējas) ieraugi šo vietu vai cilvēku, tu to vienā acumirklī un nešaubīdamies pazīsti: jā, tā ir īstā un vienīgā vieta, tas ir īstais un vienīgais cilvēks!

Par grāmatas apakšvirsrakstu droši varētu likt − “kā mani apčakarēja grieķu krodzinieks”, jo Stouns nemaz neslēpj, ka viss viņa vasaras piedzīvojums beidzās ar fiasko (par ko viņu brīdināja visi apkārtējie), taču vismaz bez finansiāliem zaudējumiem. Labi, ka viņš to visu pēc gadiem uztver kā piedzīvojumu, lai gan zināms rūgtums joprojām jaušas. Autors nonācis pie slēdziena, ka ar grieķiem ir labi līksmoties un draudzēties, taču kā biznesa partneri viņi nav uzticami; un autora partneris − krodzinieks Teologs ir tam ļoti raksturīgs piemērs. Toms pats gan ir vainīgs, ka uzticas blēdīgajam Teologam, turklāt grāmatvedības uzskaite tur notiek uz saburzītām lapiņām, taču varbūt tāda mācība naivajam amerikānim arī bija vajadzīga.

Man patika, ka autors spēja saglabāt vidusceļu starp jūsmošanu un kritizēšanu; viņš tiešām Grieķijā kopā pavadījis 22 gadus, sarakstījis veselu rindu grāmatu par šo valsti − ceļvežus, vēstures izklāstus, pavārgrāmatas − taču nav iekritis ne aklā sajūsmā, ne arī naidīgā nesapratnē. Protams, te ir atrodami tādi pilsētnieka teksti − “tas, kurš to nav piedzīvojis, nevar iztēloties, kādu garšas baudu sniedz saulē satvīcis tomāts, kas tikko noplūkts no zara, vai jaunie kartupeļi, kuri likti katlā un izvārīti īsu brīdi pēc tam, kad esat tos saracis netālu no virtuves durvīm”, kas latvietim liekas dīvaini, bet kopumā attieksme bija patīkama − nedaudz vēstures, mazliet sajūsmas un adekvāti par reālo situāciju.

.

Harisons_NeprātīgiOtrā grāmata − arī uz dokumentalitāti pretendējošs stāsts, kuras autors Kriss Īrijas krogā satiek satriecošo itālieti Danielu (jā, abās grāmatās sievām ir vienāds vārds), un pēc nelielas ceļošanas starp kontinentiem nolemj sākt kopdzīvi meitenes dzimtajā Dienviditālijas miestā Andrano Apūlijas krastā. Krisam iet krietni grūtāk nekā mūsu iepriekšējam varonim Tomam un itālieši no viņa ir dabūjuši kārtīgi pa ļipu (man šķiet, ka itāliski grāmata nav tulkota); cilvēki un daba (un ēdiens) Krisam simpatizē, bet valsts struktūru darbs viņu vienkārši dzen izmisumā − daudzie absurdie likumi, korumpētība, ierēdņu slinkums, ceļu satiksmes izaicinājumi. Šķiet, ka šo grāmatu būtu lietderīgi izlasīt visiem, kas vēlas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Itālijā.

Autors uzskata, ka tūristiem rādītā skaistā Itālija ir tikai spoža maska, zem kuras slēpjas drūma realitāte. Kriss kopā ar Danielu, kura ir skolotāja, no dienvidiem pārceļas uz Milānu, jo domā, ka viņam tur būs vieglāk atrast darbu, taču jau pēc gada ir atpakaļ − abiem nepatīk lielpilsētas ritms un kņada. Ja neskaita jau zināmas lietas, tad man bija jaunums, ka Itālijā ir tik krasa atšķirība starp (bagātajiem) ziemeļiem un (nabagajiem) dienvidiem (līdz pat klajam naidam), savukārt itāļu sabiedrībai ir īpašs veids, kā viņi reaģē uz notiekošo un to sauc par terases likumu − valstī var notikt visādas nebūšanas, bet vakariņas zem skaidrām debesīm ar labiem cilvēkiem un lielisku vīnu ļauj aizmirst ikdienu.

Varbūt man dažbrīd šķita, ka autors pārāk sajūsminās par Itālijas (ne)tikumiem, taču atklātība bija diezgan uzpērkoša. Stāsts par sunīti Bultu (un klaiņojošajiem suņiem vispār) vai stāsts par Danielas tēva progresējošo Alcheimeru bija ļoti aizkustinoši, kā arī autora atklātā atzīšanās, ka viņš Itālijā bieži juties garīgi izolēts, jo citāda ir gan humora izjūta, gan elementāra stāvēšana rindā. Kriss pat ir šaubījies, vai precēties ar Danielu, jo nejuties drošs, ka varēs te palikt uz dzīvi. Viņš saka, ka “dzīve Itālijā ir brīnišķīgi slikta”, tāds ir viņa viedoklis.

Savukārt es varu teikt, ka grāmatas tulkojums varēja būt labāks. Es saprotu, ka Harisons ir sporta žurnālists, ne rakstnieks, un viņa stils ir diezgan grūti tulkojams, bet nu redaktors savu darbu veicis īpatnēji (mundrs krogs? tiešām?). Godīgi sakot, gribēju izlasīt arī “Sapņu salu” kā vēl vienu grāmatu par kādu Grieķijas salu, bet ieraudzīju to pašu tulkotājas/redaktores tandēmu un pārdomāju − negribu risināt valodas rēbusus.

Advertisements