JamalaWins

Eirovīzijas-2016 uzvarētāja Džamala (Ukraina)

Maijs Latvijas sabiedrībā katru gadu ienes divas lielas izklaides − pasaules čempionātu hokejā un Eirovīziju. Par pirmo neņemos spriest, bet Eirovīzija gan ir labs pasākums, kur izpausties sabiedrības vērotājam. Kādu laiku es mocījos ar sliktām sajūtām, ka skatīties Eirovīziju nav labais tonis, bet pēc tam, kad pirms pāris gadiem ar Eirovīzijas starpniecību iepazinu dziedātāju Anouk no Nīderlandes, nolēmu, ka mans guilty pleasure nemaz nav tik apkaunojošs. Eiropas valstis aizvien biežāk uz konkursu nosūta klausāmu materiālu (kā nesen pa radio teica Artis Volfs: šis dziedātājs ir uzstājies pat Eirovīzijā, bet viņam ir arī labas dziesmas).

Vispār jau katru gadu pēc rezultātu uzzināšanas kādu laiku notiek neliela viļņošanās un iegūto punktu pārskaitīšana, taču šogad, manuprāt, tas jau atbilst vecajam krievu teicienam “цирк уехал, клоуны остались”: Krievija vāc parakstus petīcijai par rezultātu pārskatīšanu un sarosījušies pat valdības vīri, Dānijā žūrijas tantītei nāk atskārsme, ka viņa visu ir darījusi nepareizi, Spānija slikto rezultātu dēļ grib piespiest atkāpties vietējos atbildīgos par konkursu, Armēnijas žūrija balsojusi vienādi kā zaldāti utt. Šogad arī nedaudz tika mainīta balsu skaitīšanas sistēma, kā arī Krievijas žūrijas video atklājis neglaimojošu patiesību par žūrijas darbu, tādēļ nebrīnīšos, ja nākotnē kaut kas atkal mainīsies.

Kopumā konkurss šogad atstāja labu iespaidu: gan zviedri ir profesionāļi šādu pasākumu rīkošanā, gan arī paši dalībnieki lielākoties bija klausāmi un iztika bez frīkšoviem (no kumēdiņu viedokļa tas gan nedaudz skumdina). Priekšnesumos aizvien vairāk izmanto modernās tehnoloģijas, tādēļ dziedātājs var atļauties būt uz skatuves viens pats, un tas joprojām izskatās interesanti, savukārt triki ar visādiem palīglīdzekļiem (tramplīns, stanga utt.) un piedejotāju izmantošana lielākoties izskatās vecmodīgi. Es gan domāju, ka žūrijas un TV skatītāji joprojām no konkursa gaida kaut nelielu atbilstību nosacītajam formātam − priekšnesums kā izrāde, kas pieļauj citur neiederīgus pārspīlējumus, pat bufonādi.

Jamie-Lee_Dami Im_Samra

No kreisās: Jamie-Lee (Vācija), Dami Im (Austrālija), Samra (Azerbaidžāna)

Šogad bija ļoti interesanti balsojuma rezultāti, turklāt jaunā balsu paziņošanas shēma uzsvēra atšķirīgo žūrijas un publikas balsojumu (iespējams, tas arī devis pamatu Krievijai rīkot traci). Tomēr tracis ir nedaudz mākslots, jo žūrijas balsojums visus gadus (no 2009. gada) ir bijis atšķirīgs, turklāt šogad ir pirmais gads, kad žūrijas un TV skatītāju balsojuma pirmajā desmitniekā sakrīt veselas astoņas valstis. Jau 2015. gadā pirmoreiz (kopš 2009. gada) uzvarēja valsts, kas ieguva pirmo vietu kopvērtējumā , nevis TV skatītāju balsojumā, bet šogad uzvarētāja Ukraina abos balsojumos bija otrā un uzvarēja kopsummā.

Ja paskatās uz TV balsojumu finālā, tad redzams, ka pirmās piecas valstis (Krievija, Ukraina, Polija, Austrālija, Bulgārija) ir savākušas vairāk nekā 50% balsu un pārējās (21 valsts) ir žēlīgi sadalījušas atlikušo pusi. Turklāt publikas balsojumā skaidri iezīmējas cīņa starp Krieviju un Ukrainu, par kurām kopumā nobalsoja 28% skatītāju (attiecīgi 14,8% un 13,2%). Savukārt profesionālā žūrija vairumā nolēma izvēlēties zelta vidusceļu un uzvaru piešķirt Austrālijai, kas TV skatītāju vērtējumā bija ceturtā. Pavisam interesants kāzuss šogad iznāca Polijai, kuru žūrija ierindoja priekšpēdējā, 25. vietā, skatītāji − 3., bet kopsummā poļi palika septītie (tas izskaidrojams ar poļu dziedātāja slikto uzstāšanos žūrijai rādītajā ģenerālmēģinājumā).

Pēc rezultātiem jāsecina, ka Eirovīzijā valsts var pretendēt uz uzvaru tikai tad, ja iemanās izpatikt gan žūrijai, gan TV skatītājiem. Kas patīk skatītājiem? Ja neņem vērā vecos, labos kaimiņvalstu balsojumus, tad priekšroka vienmēr tiek dota vizuāli iespaidīgam vēstījumam vai tik skaļai aurošanai, ka publika sāk balsot par decibeliem. Vienmēr iecienītas ir jaukas dziesmiņas mažorā (Austrija (8. vieta), Francija (9. vieta)) un ir tādas valstis, kurām vienmēr aiziet morāli novecojušas dziesmas (Polija (3. vieta), Lietuva 10.vieta)). Var mēģināt izbīdīt nosacīti modernu popdziesmu (Bulgārija (5.vieta), Zviedrija (6.vieta)), bet tas noteikti nevar būt nekas pārāk izaicinošs. Žūrijām savukārt pēc noklusējuma būtu jāatbalsta komponista un dziedātāja veikums, taču tur jau arī sēž tikai cilvēki ar individuālu sapratni par mūziku, tādēļ balsojums dažreiz liek palikt uz pauzes.

Bet žūrijām šogad tiks piedots viss, jo tikai viņu Krievijai piešķirtā 5. vieta neļāva tai uzvarēt, kas manuprāt, bija tikai godīgi (lai Eirovīziju joprojām uzskatītu par dziesmu konkursu). Ukrainas dziesmas emocionalitāte un Džamalas iespaidīgais vokāls bija ļoti pārliecinošs, un pēdējos gados jau ierasts, ka dziesmai jābūt ar vēstījumu, kas rezonē ar sabiedrību. Kas attiecas uz Latvijas uzstāšanos, tad, manuprāt, viss notika ļoti pieņemami − Justs “dzīvajā” dzied ideāli, ar nerviem čalim viss ir kārtībā, un es neesmu nekāda Mirttante, lai mani uztrauktu jaunieša saplēstās ūziņas. Man vispār šķiet, ka pašreiz Latvijai ir pareizā attieksme pret konkursu − jauniem, talantīgiem cilvēkiem tiek dota iespēja gan sevi parādīt vietējai publikai, gan gūt unikālu pieredzi uz ļoti lielas skatuves. Un jāsaka, ka pēdējos gadus ir ļoti patīkami gan lasīt, gan dzirdēt pozitīvās ārzemju atsauksmes. Es ceru, ka tas tā turpināsies, jo jauno talantu mums ir pietiekoši, un palieku klusā cerībā, ka arī “Triānas parks” reiz atgriezīsies Eirovīzijā (Agneses outfiti Eirovīzijas pastāvīgajiem faniem būtu īsta medusmaize).

Kurš tad īsti uzvarēja 2016. gada Eirovīzijā? Es domāju, ka Džastins Timberleiks 🙂

 

Advertisements