Vladimir Volegov_ReadingaNovel

Vladimir Volegov. Reading a Novel

Savos braucienos pa Spāniju, mazliet noguris no katedrālēm, nedzīviem akmeņiem un piemīlīgām ainavām, viemēr esmu raudzījis pēc kaut kā paliekoša, dzīva, tāda, kurā laiks nav iesalis, tāda, kas pulsē šodienā. Šādu lietu ir daudz, bet es esmu palicis pie divām: dziesmām un saldumiem. Kamēr savā laikmetā iekalta katedrāle allaž mainīgajai ainavai piešķir nesatricināmu vakardienas vaibstu, dziesma, dzīvespriecīga un pukstoša kā varde, vienā rāvienā ielec pie mums pašreizējā brīdī, iekļaujas ainavā dabiski kā tikko izdīdzis krūms un, melodijas dvesmai nākot talkā, līdzi atnes dzīvu sendienu gaismu.

Ceļotājus Spānijā ved pa nepareizām takām. Piemēram, iepazīstot Granadas Alhambru, pirms lepno zāļu un pagalmu izstaigāšanas daudz noderīgāk, daudz audzinošāk būtu nogaršot nepārspējamo Zafras mandeļu kliņģeri vai mūķeņu alahū plāceņus − šie kārumi, atmodinot senatnes gaisotni un galmā valdošās noskaņas, tik tiešām piešķir pilij tās īsto smaržu un garšu, īsto temperatūru no laika, kad tajā vēl kūsāja dzīvība.

Melodijās, tāpat kā saldumos, patvērusies visa vēstures emociju gamma, tās paliekošā gaisma bez datumiem un notikumiem. Mūsu zemes mīlestība un patiesā elpa no dziesmiņām un gardās turrona mīklas izplūst kopā ar mirušu laikmetu mutuļojošo dzīvi, kaut ko tādu nespēj ne katedrāļu akmeņi un zvani, ne izcilas personības un pat ne valoda.

Fragments no Federiko Garsijas Lorkas lekcijas “Spāņu šūpuļdziesmas” (F.Garsija Lorka. Lekcijas / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. Neputns, 2013.)

Advertisements