Donald Dahlke (1950)

Donald Dahlke (1950)

Pirms nedēļas Mairita publicēja grāmatu sarakstu, ko viņa piedāvā lasīt šī gada vasarā. Izlasīju, iedvesmojos un sāku prātā ritināt savus piedāvājumus. Ieteikt citiem lasāmvielu ir vienlīdz vilinošs, bet arī briesmīgi nepateicīgs pasākums, jo gaumes nekad nebūs vienādas. Taču nupat žurnālā “Ir” izlasīju, ka “patlaban jebkurš ir redaktors, jo jāizvēlas, ko gribi redzēt, dzirdēt, lasīt, kādus e-pastus saņemt”, tādēļ bez bailēm un minstināšanās sekošu modernām tendencēm.

Mairitas sarakstā lielākā daļa grāmatu ir pavisam jaunas, taču man vasaras saistās ar retro noskaņām − allaž nonāku līdz tam, ka krāmējos pa vasarnīcas plauktiem un atrodu kādu vecu dārgumu, kuru noteikti vajag pārlasīt. Domāju, ka grāmatas no mana saraksta būs atrodamas daudzās mājās, tām tikai plauktos priekšā nostājušies jaunāki izdevumi. Varbūt vēl kādam noder neliela nostaļģijas deva, varbūt kāds grib kaut ko “beidzot” izlasīt, varbūt kādam ir nepieciešami jaunatklājumi?

PASAULES KLASIKA

London_White

Cerēsim, ka vasara būs karsta, jo tad vienmēr noder Džeka Londona stāsti par Amerikas ziemeļiem, sniegu un vilkiem. Londona Kopoto rakstu otrajā sējumā atrodams īsromāns “Senču asiņu balss”, kura galvenais varonis ir suns, kuram jāmācas izdzīvot skaudros ziemeļu apstākļos. Šis daiļdarbs bieži tiek izdots kopā ar vēl vienu Londona meistardarbu − romānu “Baltais Ilknis” (Kopotu rakstu 4. sējums, nesen arī pārizdots).

Dafnes di Morjē “Rebeka” ir ļoti slavens romāns, kurā romantika ieguvusi smalka psiholoģiskā detektīva vaibstus. Mēs atgriežamies Manderlijā, lai atcerētos zaudēto paradīzi, kura, iespējams, tāda bijusi tikai mūsu sapņos.

Emīla Zolā “Dāmu paradīze” aizved uz 19. gadsimta beigu Parīzi: vienkārša meitene no laukiem uzsāk darbu lielā Parīzes veikalā un viņā iemīlas veikala saimnieks. Šeit ne tik daudz stāsts par Pelnrušķīti un princi, bet par bezgalīgiem auduma metriem, zīda cimdiem sastrādātās rokās un grūto darba ikdienu.

LATVIEŠU ASTOŅDESMITIE

Skujins_Gulta

Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” ir viena no labākajām latviešu ģimenes sāgām, un šoreiz pat neteikšu, ka tās ir tikai manas domās, jo tā ir balta patiesība. Vējagalu dzimta kā liels un stiprs koks, kura saknes stipri turas Zuntes ciemā, bet zarus loka jūras sāļais vējš. Romānā nav ne eņģeļu, ne nelabo, tikai traki cilvēku likteņi gadsimta garumā.

Regīna Ezera ir rakstniece, kura vienmēr spēj pārsteigt. Viņas stāstu krājums “Pie klusiem ūdeņiem” ir piecu sieviešu monologu apkopojums. Iveta, Zita, Bella, Mirdza un Dace stāsta par vienu notikumu, tikai katram cilvēkam jau ir savs raksturs, savs piegājiens dzīvei un izpaušanās veids. Vai jums arī kādreiz ir gadījies uzklausīt dažādus stāstus par vienu pasākumu?

Lai arī Andris Kolbergs ir detektīvu rakstnieks, tomēr viņa romāni jau šobrīd ir labi laikmeta liecinieki. “Ēna” lasītājam atklāj plašu padomju laika panorāmu vienas paaudzes garumā − tik daudz laika vajag, lai pieaugtu dzemdību namā atstāti dvīņi, kurus dzīves ceļi aizveduši pilnīgi pretējos virzienos.

TIKAI PRIECĪGĀS

Darels_Mana

Džeralda Darela grāmatas ir neizsīkstošs dzīvesprieka avots visos gadalaikos. Bet vislabāk Korfu salas burvību lasītājs sajutīs vasarā. Lasiet “Mana ģimene un citi zvēri” (sērijā “Apvārsnis”) un “Zaļā paradīze” (sērijā “Stāsti par dabu”). (Un es uzstājīgi ieteiktu Darelu lasīt Helmas Lapiņas un Ilzes Ginteres tulkojumā, t.i. tās deviņas grāmatas, kas iznākušas vēl padomju laikā.)

Pirms kāda laika, kad tika meklēta latviešu lasītāju mīļākā grāmata, mana mamma man par izbrīnu nosauca Džinas Vebsteres “Garkājtētiņu”. Un kāpēc gan ne − tā ir simpātiska, vēstuļu formā rakstīta grāmata, kurā jauna meitene savam aizbildnim stāsta par piedzīvojumiem koledžā. Tiesa, grāmata sarakstīta 20. gs. sākumā, tādēļ netikumību nebūs, taču te atrodama jauka, mazliet naiva attieksme pret dzīvi, un pēc grāmatas izlasīšanas ap sirdi kļūst priecīgāk.

Skolas laiks ir beidzies, bet Belas Kaufmanes grāmatā “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” lasāmi skolotājas (šoreiz ne skolēnu) piedzīvojumi, uzsākot darba gaitas parastā ASV vidusskolā. Jaunās skolotājas ideālus pārbauda skolas birokrātija un skolēnu nerātnības, taču cauri visam viņa nezaudē spēju smaidīt.

ATPAKAĻ BĒRNĪBĀ

Ergle_Par musu

Vasara ir laiks atkal būt bērnam, būvēt smilšu pilis un censties noraut kājas sienāzim. Tālajā 1972. gadā iznāca Zentas Ērgles grāmata “Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”, kurā tika apkopoti trīs garstāsti (“Par mūsu sētas bērniem”, “Tā tik bija vasara” un “Esmu dzimis neveiksminieks”). Šo biezo grāmatu sarkanajos vākos es esmu redzējusi bērnu roku nomīlētu visdažadākajos veidos  − izbalējušu, lietū uzburbušu, izkrītošām lapām utt. − un tieši tādai pēc daudziem gadiem ir jāizskatās labai bērnu grāmatai. Būsim reāli − 20.gs. 50./60. gadu mijā sarakstītie stāsti idealizē padomju realitāti, tomēr lasīt tos kādreiz bija aizraujoši.

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera bērnu grāmatas tulkoja un izdeva gan pirms kara, gan padomju laikā, gan atjaunotajā Latvijā − viņa varoņi atrodas ārpus ideoloģijas dogmām. Grāmatas par Emīlu, Lotiņām un Punktiņu vienmēr atradīs lasītāju, taču man kādreiz bija mīļa grāmata “Mazais cilvēks”. Maksis Pihelšteiners strādā cirkā par burvju mākslinieka Jokusa fon Pokusa palīgu un ir tik maziņš, ka var gulēt sērkociņu kastītē, bet viņš ir pietiekami liels, lai spētu cīnīties ar bandītiem.

Par vēl vienu mazu cilvēciņu − Nezinīti − krievu rakstnieks Nikolajs Nosovs ir sarakstījis triloģiju (“Nezinītis Ziedu pilsētā”, “Nezinītis Saules pilsētā” un “Nezinītis uz Mēness”). Iespējams, ka pieaugušam cilvēkam knīpu un knauķu apdzīvoto pasauli visinteresantāk būs atcerēties triloģijas pēdējā grāmatā, jo īsumā to varētu raksturot kā īso kursu kapitālismā. Rakstnieks spilgti attēlojis Nezinīša nokļūšanu buržuju pasaulē, pret kuru notiek cīniņš ar maģisko mēnessakmeņu palīdzību.

Lai šovasar jūsu grāmatu lappuses sakarsē saule, nopleķo ogu nospiedumi un tās piebirst ar jūrmalas smiltīm!

Advertisements