Federiko Garsija Lorka. Lekcijas / no spāņu valodas tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Neputns, 2013. 

Lorka_lekcijasSen skatījos uz plāno Lorkas grāmatiņu, taču tikai pēc izrādes “Asins kāzas” nolēmu izlasīt. Rakstnieks ar tik cēlu, garu vārdu neviļus saistās ar senākiem laikiem un tā vien gribas kaut kur iespraust arī titulu, taču Lorka ir dzimis 19. gadsimta pašās beigās un pieder pie tiem bēdīgi slavenajiem, kas nodzīvojuši spožu, taču tikai 38 gadus ilgu mūžu. Latviski Lorka ir pazīstams gan kā dzejnieks, gan dramaturgs, savu laiku veltījis arī mūzikai un zīmēšanai (ar viņa zīmējumiem ilustrētas arī “Lekcijas”). Viņa dzejai, protams, nav domāta izklaidei, bet mudina uz skumju, sāpīgu līdzpārdzīvojumu, kas bagāts ar simboliem un zemtekstiem. Dzejnieka mantojumā atrodamas arī lekcijas, kas atspoguļo gan viņa teorētiskos meklējumus Spānijas kultūras kontekstā, gan paša daiļrades principus un centienus tos atklāt plašākai publikai.

Latviski tulkotas četras lekcijas: “Duende. Spēle un teorija”, “Spāņu šūpuļdziesma”, “Kantehondo. Andalūzijas senais dziedājums” un “Dona Luisa de Gongoras poētisko tēlu pasaule”. Jāsaka godīgi, ka ar pēdējo man gāja visgrūtāk, jo to lasīt ir interesanti tikai, lai novērtētu Lorkas spēju prātot par kāda 17. gadsimta dzejnieka daiļradi un tās kontekstā izklāstīt savas domas par dzejošanas teoriju. Mazliet saistošākas bija lekcijas par spāņu šūpuļdziesmām un kantehondo dziedājumu, lai arī pieņemu, ka tautas mūzikas studenti to vairāk novērtētu. Interesanti, ka Lorka atzinis, ka Spānijas šūpuļdziesmas ir skumjas un sērīgas un to vārdi nemaz nav veltīti zīdainim, bet drīzāk atspoguļo jaunās mātes bažas un trauksmi. Kantehondo, andalūziešu tradicionālais dziedājums, savukārt atšķiras no pārējās Spānijas dziesmām ar “vidus toņa” neesamību, jo “analūzietis savu sakāmo izkliedz pret zvaigznēm vai skūpsta ceļa iesarkanos putekļus”. Kā ievadā raksta tulkotājs Raups, Lorka savā daiļradē apzināti centies panākt tautasdziesmu mākslinieciskai iedarbei līdzīgu efektu, varbūt no šejienes viņa dziļā interese par tautas mākslu, taču Lorka pats arī atzīmējis, ka “no tautasdziesmas pieklātos paņemt neko vairāk par attālu dvesmu” un necensties tās precīzi atdarināt, citādi “mēs tikai un vienīgi saduļķosim tās”.

Tikai zemei stāstīt varu,

kā man klājas, kā man iet,

jo uz zemes nav neviena,

kam es gribu pretī iet.

Pirmā lekcija par duendi bija visinteresantākā, jo šeit Lorka cenšas izskaidrot racionāli grūti saprotamu fenomenu, ko piedzīvojuši visi mākslas baudītāji − kāpēc dažkārt tehniski ideāls mākslas darbs vai tā izpildījums neuzrunā, bet citreiz mazas nepilnības netraucē aizkustinājumam līdz sirds dziļumiem. Kantehondo pētījumi Lorkam ir pavēruši izpratni par duendes būtību, viņš saka, ka tieši andalūziešiem ir labi zināms, ka dziesma, spēle un deja nesaviļņos dvēseli, ja klāt nebūs duende. Lorka noraida to kā eņģeli vai mūzu (kas nāk no ārienes), bet uzsver, ka “duende ir jāmodina pašam un  − vistālākajos asins nostūrīšos”.

Duendes atnākšana vienmēr paredz radikālas izmaiņas vecajās struktūrās, dāvina nebijuša svaiguma pārdzīvojumu kā tikko izplaukusi roze, tas ir brīnums, kas spējīgs izsaukt gluži reliģisku sajūsmu.

Īpatnējā veidā Lorka iemanās duendi sasaistīt ar nāvi, jo viņa interpretācijā Spānijā (atšķirībā no pārējās Eiropas) nāve nav gals, bet brīdis, kad paceļas priekškars, un duende parādās nāves tuvumā, brīdī, kad māksla aizskārusi mūsu slēptākās jūtas, kurām nav un nebūs mierinājuma. Es varētu piekrist, ka tieši brīžos, kad uz skatuves notiek radīšanas brīnums, vienlaikus ir gan pateicības sajūta, ka man lemts to ieraudzīt, gan arī apjausma, ka mirklis ir tik īss un pieskāriens mūžībai tūlīt beigsies.

Nebūtu godīgi nepieminēt, ka tulkotājs Edvīns Raups par Lorkas “Lekciju” tulkojumu tika izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai (2013), un šī grāmata gan saturiski, gan vizuāli bija ļoti baudāma.

Advertisements