Viss puduris nu laižas lejā – kalnā, kalnā – lejā; lejās meitenes saķeras rokās, gar biezumiem paslīd platas, iespīlētas acis: nav nekā! Ir pašos biezumos meža klons kā ezers, piesēts dimantoliņām, kas šūpojas pār melnajām ēnām.

Uzreiz sils nobeidzas kā nogriezts pie liela, versmaina, smaržojoša gaišuma. Iršu dārzs!

Tā ir liela atauga, četriem stūriem. Jaunas priedītes, labi pusaugā, pa vienai vai puduriem kopā, izkāpj pie pašas zemes no kupliem, sulīgiem zariem, ceļas slaidi kā mazas neskaitāmas baznīciņas līdz galotņu krustiem. Starp visiem krustiem līst straumēm saules. Bites, spāres, siseņi, irši, dunduri “peras kā pa pirti” pa balto versmi. Jo ap kuplajām ēnām noklāts puķu, kā izrakstītu vilnainīšu. Bet augstajos zāļu spilvenos — zemeņu kā piebērts!

Visi sakrīt turpat uz vietas.

“Es pirmais!”

“Nē, es! Nenāc! Nost, eita nost! Tās manas ogas. Eita, meklējat paši!” Un viens izplešas pār ogām un gaiņā citus nost. Sauc atkal otrs: “Nāciet, nāciet! Te var grābt riekšavām! Nāciet! Lai rij tas badmiris vie’ viens pats savas!” Un visi sakrīt atkal ap otru puduri.

Tā nevar. Tā tiek vairāk saspiests un samīts nekā nolasīts. Lielais zēns nolemj, ka vajag lasīt katram par sevi. Tik neizklīst tālu un itin klusu, īsi sasaukties tā: ū! lai nedzird mežsargs.

Acis jau ar brīnumiem apradušas. Neviens vairs nekliedz, kad turpat aiz savas vietas, tur un tur, un tur! redz vēl vairāk zemeņu un vēl skaistākas; zina jau, ka Iršu dārzā zemeņu vai grābt var un ka tās vienā dienā nenolasīs. Te ir pašas pirmās, pašas pavasarīgās, jo mežā vēl zemeņu nekur neredz.

Anneles krūzīte pilna. Kaudzē uzliktas vienviet pašas treknākās un sārtākās ogas. Annele iespiežas priedītes ēnā un izlaiž kājas. Nu var atņemt elpu, atberzēt pielipušo kreklu no muguras. Paveļas uz vieniem sāniem, uz otriem, apgriežas uz muti; cik tālu roka sniedz, visas ogas ielien mutē.

Fragments no Annas Brigaderes autobiogrāfiskās triloģijas “Dievs, daba, darbs”

zemenu rausis

Kādreiz Jāņu laiks bija brīdis, kad dārzā ienācās pirmās zemenes, kuras vēl pāris nedēļas ēda saudzīgi kā delikatesi. Šobrīd senā kārtība ir izjukusi un zemenes jau pirms Jāņiem var bāzt cepeškrāsnī bez sirdsapziņas pārmetumiem. Nu jau vairākus gadus es cepu rausi, kura recepti reiz ieguvu kādā no “Ievas” žurnāliem (tā publicēta arī brošūrā “Ievas pavārgrāmata : Lauras Dumberes labākās receptes” (2014)). Rausis iznāk ļoti vasarīgs − biezpienīgs un ogains; zemeņu vietā esmu cepusi arī mellenes, iznāca tikpat labi.

500 g biezpiena (labāk ņemt kulinārijas biezpienu vai kādu rikotas tipa sieru)

100 g miltu

100 g kukurūzas miltu (nesajauciet ar cieti vai putraimiem)

4 saputoti olu baltumi

200 g mīksta sviesta

250 g cukura

150 g jogurta bez piedevām

1 tējkarote cepamā pulvera

garšvielas: smalki rīvēta miziņa no viena citrona, vaniļas cukurs, sāls

Mīkstu sviestu saputo ar cukuru un šķipsnu sāls, pievieno biezpienu, jogurtu, vaniļas cukuru un rīvētu citrona miziņu. Masai pa daļām pievieno abu veidu miltus un cepamo pulveri. Stingri saputo olu baltumus un iemaisa mīklā, masu liek ietaukotā veidnē (es ieteiktu izvēlēties lielāko tortes veidni vai pat plātni, lai būtu drošs, ka vidus ir izcepies). Zemenes sagriež uz pusēm un dekoratīvi izliek virspusē. Cep aptuveni 45 minūtes 190 grādos, bet sekojiet līdzi, lai nepiedeg malas un izcepas vidus.

Saulainu vasaru!

Advertisements