Mauro Cano

Mauro Cano (1978) Marcia

Muļķis.

Kā es varēju zaudēt modrību? Es taču zinu, ar ko viss parasti beidzas.

Asinis lūša lokanajā ķermenī plūda, iznēsādamas mirklīgos domu uzplaiksnījumus. Kā tāds puika.

Viņš neatskārta, kurā brīdī bija vēlreiz iesprucis paša izveidotajā labirintā. Viens un tas pats, viens un tas pats… Lūsis saspicēja ausis, izceļot mazos pušķīšus.

Tās kaķes! Mājāži, ne mīļas mincītes… Tīģeri pūkaināko kaķeņu kažociņos, tā. Panteras peļu pelēkās ādiņās!.. Lūk, kas viņas ir! Varbūt kāmītes? Nezin kāpēc ar grizlilāču aso nagu kampienu? Baltās leduslācenes, piesegušās ar kurmju samtainajiem mētelīšiem!!! Tā!

Viens un tas pats, viens un tas pats. Iesākumā vienmēr bija Skatiens. Nekāds Vārds, kā rakstīts gudrākās grāmatās. Skatiens, kas ieēdas starp trešo aci un padara tevi nespējīgu rīkoties saprātīgi. Atslābina un padara karstu visu, kas zem nabas.

Nekāds sitiens pa acīm, tāds godīgs, bet ar mīkstu kaķisku valodošanu − murr, murr, es arī par gara brīvību un indivīda tiesībām uz nesaistītu sadzīvi, murr… un tu jūti, ka soļo pa bruģētu ceļu uz sen zināmo krustā sišanu.

Aizlauztais nags iesāpējās. Lūsis ievaidējās. Un kādēļ tas viss? Naiva uzticēšanās? Viņa gados. Ar viņa pieredzi. Smieklīgi, lūsis noskurinājās.

Laima Muktupāvela. Totēmi (Jumava, 2007)

Advertisements