Чарлз Паллисер. Квинканс: в двух томах. – Москва: Эксмо, 2006. (Сharles Palliser. The Quincunx: The Inheritance of John Huffam. 1989.)

Palliser__Kvinkanks_Tom1Pallisera “Kvinkonsu” izlasīju jūnija otrā pusē, bet, pretēji gaidītajam, mana kucēna jūsma par šo grāmatu mēneša gaitā nav norimusi. Laikam jau pēdējā laikā nemaz tik bieži nav gadījies staipīt visur līdzi lasāmo kā ķengurienei bērnu, negribīgi atraujoties no grāmatas tikai uz pavisam neatliekamām lietām.

Kad es pirms pieciem gadiem piereģistrējos grāmatu draugu portālā Goodreads, tad kā pirmo grāmatu, ko man gribētos izlasīt, es atķeksēju “Kvinkonsu”, vairs neatceros, kāpēc tas notika, un, godīgi sakot, es pat biju maldīgi iedomājusies, ka tā ir fantāzijas grāmata. Kāpēc es to tagad paņēmu lasīt − arī nepateikšu, jo man bija sakrājies gana daudz literatūras par 19. gadsimta Angliju, kam gan vēl divi biezi sējumi svešvalodā? Jebkurā gadījumā − tas bija vareni, un – ja grāmata nebūtu tik bieza un būtu tulkota latviski − es bez kautrēšanās nēsātos ar “Kvinkonsu” kā mīļāko konfekti un uzmāktos visiem ar piedāvājumiem nobaudīt.

Reiz dzīvoja kāda angļu aristokrātu ģimene, kura savu titulu un īpašumus bija saņēmusi aizlaikos. Kā jau kārtīgai aristokrātijai piedienas, tā gadsimtu gaitā bija pamatīgi izkurtējusi, un katra nākamā paaudze (precīzāk sakot − dzimtas priekšstāvis) aizvien vairāk nodevās blēņām (=slīga parādos). 18. gadsimta beigās lietas kļuva pavisam bēdīgas, un mantinieks savu īpašumu sāka tirgot tēvam vēl dzīvam esot, kas pēdējo varen sadusmoja, un no tā brīža sākās riņķadancis ap testamentu, kurš turpinās nākamo gadsimta ceturksni.

Apjomīgā romānā galvenais varonis ir Džons Hafams − puika, kurš ir dzimtas pēdējais mantinieks, tikai viņam pašam par to ir tikai vārga apjausma. Džons dzīvo kopā ar māmiņu nomaļā Anglijas ciematā, un līdz pat zināmam laikam viņu dzīve ir stabila un saprotama (lai arī slepena). Taču notikumu virkne viņiem liek doties uz Londonu un te sākas Džona ceļš gadu garumā cauri neticamiem piedzīvojumiem un skaudrai izdzīvošanas skolai. Puikam ir skaidrs, ka kāds ļoti grib viņa nāvi, bet viņam galīgi nav jausmas − kāpēc. Tikai lēnām, kā lobot sīpola mizu, atklājas liela, sazarota dzimta, kuru Hafamu ciltstēva testaments un tā pielikums ir sašķēlis vairākās daļās un šeit katrs cīnās par sevi.

Romānam ir ļoti interesanta struktūra – kvinkonss (pieci punkti, izvietoti kā uz metamā kauliņa) ir Hafamu ģerboņa sastāvdaļa, tādēļ arī romānu veido piecas daļas, kura katra sastāv no piecām grāmatām, un katrā grāmatā ir piecas nodaļas. Simboliski tas norāda uz pieciem dzimtas atzariem, kas cīnās par mantojumu. Jāatzīst godīgi, ka, lasot grāmatu, šādam dalījumam nav īpašas nozīmes un tā drīzāk ir autora spēle pašam ar sevi (lai gan jāsaka, ka ģerboņa tukšā viducīša imitēšana ar māmiņas dienasgrāmatas iznīcināto nodaļu bija jauks žests). Arī ciltskoka publicēšana katras daļas beigās, atklājot tikai uz to brīdi noskaidrotos atzarus, bija interesanta, taču es gan mānījos un skatījos uzreiz pēdējo, pilno bildi, lai galīgi neapmulstu radurakstos. Šī radu būšana bija viens no izaicinājumiem lasītāja prātam, otrs − angļu mantošanas tiesības: bija reāli jāiespringst, lai saprastu, kam ir izdevīga Džona nāve, kam viņa laimīga dzīvošana pēc iespējas ilgāk, un tur vēl iespējamas variācijas.

‘Džons Hafams’ ir daļa no Čārlza Dikensa pilnā vārda un uzvārda − šādi autors apliecina cieņu izcilajam meistaram, un lasītājs var pārliecināties, ka romānā jaušamas daudzas atsauces uz Dikensa romāniem. Lai arī autors pēcvārdā pavēsta, ka no bērnības ir iemīļojis Dikensu, no mana viedokļa skatoties, stila ziņā Pallisers ir krietni tuvāks Vilkijam Kolinsam (un man Kolinss patīk labāk par Dikensu), kā arī notiekošā temps atbilst 20. gadsimta trillerim. Kardināli atšķirīga no 19. gadsimta romāna ir autora vēlme jokoties ar lasītāju un pilnībā neatklāt notiekošo pat romāna izskaņā. Protams, viktoriāņi nerakstīja par seksu un nesmukumiem, taču lasītāji galu galā tika pie zināmas skaidrības. Palliseram ir citādi − es saprotu tos lasītājus, kas ir izcīnījušies cauri 1000+ lapām, apguvuši radurakstus un mantošanas līkločus, bet, romānam beidzoties, saka: stop, kā tur bija? …un lasa visu vēlreiz. Man arī ir savas versijas par autora noklusēto.

Džons Hafams nepārtraukti ir briesmās, dzīves pirmais likums, ko viņš iemācās − nevienam nevar uzticēties. Vispār Džons ir ļoti simpātisks tēls − izdzīvotājs, cīnītājs, kuru dzīve nolikusi neapskaužamā situācijā − viņam ir jācīnās ar spēkiem, kurus viņš nezina un nesaprot; tikai atklājis savas dzimtas pagātnes noslēpumu, viņš varēs kontrolēt savu nākotni. Katrs cilvēks, ko Džons satiek, pavēsta viņam tikai gabaliņu no kopainas, lielākai daļai stāstnieku ir savas, savtīgas intereses, kas Džonam jāuzmin, kā arī jāsajūt noklusētais. Un lasītājs iet līdzi galvenā varoņa piedzīvojumiem, sirsnīgi pārdzīvojot, vai viņam kārtējo reizi izdosies izkulties no ķezas un palikt dzīvam.

Nevar nepieminēt Pallisera spēju attēlot laikmetu: romāns būtu tukšs, ja tajā nebūtu 19. gadsimta atmosfēras. Daudz tiek staigāts pa Londonas ielām (tur ir kartes!), neuzbāzīgi stāstīta pilsētas attīstības vēsture, līdz mielēm iegrimts pilsētas nabadzīgākajos slāņos, un tad − izstāstīts aristokrātu mājas dzīves ritms. Pallisera romānā es ieguvu visu, ko vēlos no kvalitatīvas izklaides: piedzīvojumu, izziņu un līdzpārdzīvojumu. Mani sapratīs tie, kam patīk ciltskoku pētīšana, cilvēku dabas izzināšana, 19. gadsimta ikdienas dzīves norise un pilnīga iegremdēšanās grāmatas radītajā pasaulē.

Advertisements