Miles Hyman (1962) Summer reading (2010)

Miles Hyman (1962) Summer Reading (2010)

Dižciltīgos, patiesību sakot, pastāvīgi apdraud tādas dīvainas briesmas − pašu dīkdienības briesmas. Tā kā viņu mūžs lielākoties paiet kaut kādas nodarbības meklējumos, interesanti ir novērot − it īpaši tad, ja šiem augstdzimušajiem piemīt slieksme uz to, ko mēdz saukt par gara dzīvi, − cik bieži viņi kā ar aizvērtām acīm ļaujas ierauties kādā nelāgā pasākumā. Deviņos gadījumos no desmit viņi ņemas vai nu kādu mocīt, vai kaut ko samaitāt, paši it cieši ticēdami, ka izglīto savu prātu, lai gan, taisnību sakot, tikai saceļ mājās jezgu. Esmu pieredzējis, ka šādi aristokrāti (tiklab lēdijas, kā džentlmeņi, diemžēl man jāpiebilst) diendienā, piemēram, iziet no mājas ar tukšām pilulu kārbiņām un ķersta tritonus, vaboles, zirnekļus un vardes, bet, mājās pārradušies, uzdur nabaga nelaimīgos radījumus uz kniepadatām vai arī bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sagraiza sīkos gabaliņos. Jūs ieraugāt savu jauno kungu vai jaunkundzi nolīkušu pār zirnekļu iekšām, ar palielināmo stiklu vai arī sastopat vardi bez galvas ļepatojam lejup pa kāpnēm, un, kad izsakāt izbrīnu par to, ko nozīmē šāda derdzīga cietsirdība, saņemt atbildi, ka jaunajam kungam vai jaunkundzei patīk dabas zinības. Citkārt jūs atkal novērojat, kā tie stundām ilgi ar asiem daiktiem maitā skaistu puķi − tikai aiz stulbas ziņkārības izpētīt, no kā šāda puķe taisīta. Vai zieda krāsa kļūst skaistāka vai tā smarža jaukāka, ja jūs to zināsiet? Taču ko tur runāt! Nabadziņiem kaut kā jānosit laiks − viņiem, raugiet, noteikti jānosit laiks. Bērnībā jūs kašņājāties pretīgos dubļos un cepāt smilšu kūciņas, pieaudzis jūs kašņājaties pretīgās zinībās, šķēržat zirnekļus un maitājat puķes. Kā vienā, tā otrā gadījumā noslēpums ir pavisam vienkāršs − jūsu nabaga tukšajai galvai nav nekā, par ko domāt, un jūsu dīkajām rokām nav nekā, ko darīt. Un viss beidzas tādējādi, ka jūs ar krāsām maitājat audeklu un piesmirdināt visu māju vai arī stikla kārbā ar glemainu ūdeni turat kurkuļus, izraisīdami visiem nelabu dūšu, vai arī kur vien varēdami atdauzāt akmens šķembas un piebārstāt ar smiltīm visus pārtikas produktus, vai arī aizrāvies ar fotogrāfiju, notriepjat pirkstus un bez žēlastības parādāt ikvienu seju īstajā gaismā. Nav viegli, protams, tiem cilvēkiem, kuriem jānopelna sev iztika, kuri spiesti strādāt, lai sagādātu drēbes, ar ko apsegt kailumu, pajumti, kas sniedz patvērumu, un barību, kas uztur pie dzīvības. Taču salīdziniet pašu grūtāko darbu, ko jūs jebkad esat strādājis, ar dīkdienību, kura šķaida puķes un lien zirnekļiem ķidās, un pasakiet paldies savai laimes zvaigznei par to, ka jūsu galvai ir par ko domāt un jūsu rokām ir ko darīt.

Fragments no Viljama Kolinsa romāna “Mēness akmens” (no angļu val. tulk. R.Runce, “Zinātne”, 1974)

Advertisements