Mišels Feibers. Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Michel Faber. The Crimson Petal and the White. 2002.)

Feibers_ZiedlapinasMišela Feibera romānu es biju pietaupījusi laikam, kad nonākšu līdz lasīšanai par prostitūtām, taču, ja jau mani pārņēmusi bezbailība biezu grāmatu priekšā, tad lai notiek − romāns par 19. gadsimta otrās puses Londonas pagrimušo dzīvi.

Romāna galvenā varone ir Sirdspuķīte (Sugar) − 19 gadus veca meitene, kura jau sešus gadus strādā par prostitūtu, turklāt viņas “saimniece” ir miesīga māte (tēvs, kā var saprast, ir bijis tikai spermas donors). Viņa strādā pilnīgi likumīgi, jo līdz 1875. gadam t.s. piekrišanas vecums (age of consent), kad par dzimumsakaru ar bērnu nedraud sods, bija 12 gadi, 1875. gadā to palielināja par gadu un 1885. gadā nonāca pie 16 gadiem. Romāna sākumā Sirdspuķīte tiek aprakstīta diezgan intriģējoši − kā viena no favorītēm daudzskaitlīgajā Londonas prostitūtu pūlī. Sirdspuķīte ir kārna rudmate, kuras galvenā vērtība kā prostitūtai nav viņas izskatā, bet prasmēs. Autors ar garu ievadu lasītāju ieved Londonas nerespektablajos kvartālos, lai pēc tam pievērstos prostitūtu klientu pasaulei. Šeit galvenais varonis ir Viljams Rekhems, kurš ir sekmīga kosmētikas ražošanas uzņēmuma mantinieks, kas romāna sākumā gan vēl sapņo par rakstnieka karjeru. Protams, ka pirmais romāna atslēgbrīdis ir Sirdspuķītes un Viljama satikšanās, kas notiek ne visai veiksmīgi no klienta viedokļa, bet Viljams pazīšanos vienalga vēlas turpināt.

Sirdspuķīte sniedz ne tikai padevību un izvirtību. Padevība un izvirtība ir lēta manta. Jebkura bezzobaina vecene darītu, ko vīrietis prasa, ja vien varētu dabūt dažus penijus džinam. No pārējām prostitūtām Sirdspuķīte atšķiras ar to, ka viņa dara visu, ko darītu visdziļākajā izmisumā iekritusi staigule uz ielas stūra, bet − ar bērnišķīgi nevainīgu smaidu. Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīgu spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās − baltu kā grēku piedošanu.

Lai arī romāns ir ļoti apjomīgs, tajā nav daudz darbojošos personu: bez iepriekš pieminētajiem vēl ir Viljama sieva Agnese, viņa vecākais brālis Henrijs, Henrija draudzene Emelīna Foksa un Viljama mazgadīgā meita Sofija. Protams, otrajā plānā darbojas arī Rekhemu mājas kalpotāji, Sirdspuķītes kolēģes un Viljama draugi. Virspusēji skatoties, svarīgākā ir saite Sirdspuķīte−Viljams−Agnese, ko tradicionāli varētu nosaukt par mīlas trijstūri, taču šajā gadījumā par mīlu nav runa, te drīzāk ir savdabīga simbioze. Viljams pēc Sirdspuķītes satikšanas brīnumaini atmostas komercdzīvei, pārņem mantojumu un kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Tieši tāpat − kā īpašuma pārņemšanu − viņš uztver gan Agneses kādreizējo apprecēšanu, gan Sirdspuķītes pārpirkšanu no madāmas. Kā pretstats Viljamam ir viņa vecākais brālis Henrijs, kurš ticis audzināts kā mantinieks, taču atteicies, izvēloties garīdznieka ceļu (kuru iet gan baidās).

Iespējams, ka interesantākas par brāļiem Rekhemiem ir romāna sievietes: Sirdspuķīte, Agnese un Emelīna. Grūti pateikt, vai Feibers jau no sākta gala bija iecerējis viņas kā savdabīgas trīs moiras, kas dzīves pavedienam pieskaras katra savā veidā. Agnese ir pusjukusi nevainīgā, viņai nekad nekas nav mācīts par sievietes fizioloģiju un visu ar savu ķermeni saistīto viņa vienkārši izstumj ārpus apziņas − pat tiktāl, ka ignorē savu meitu, ar kuru dzīvo vienā mājā. Savukārt Sirdspuķīte par savu ķermeni zina visu − jau no 13 gadu vecuma viņa visās atverēs pieņem vīrieša locekli un lieliski zina, ka pēc katra tradicionālā dzimumakta vajag cītīgi skaloties indīgā šķīdumā; tai pašā laikā nevar teikt, ka viņas ķermenis neprotestē, jo Sirspuķītei ir nelāga ādas slimība − ihtioze. Emelīna ir savdabīgs starpposms, jo reiz bijusi veiksmīgi precējusies (tagad atraitne) un šobrīd tīri labprāt baudītu gultas priekus ar Henriju. Nezinu gan, kādēļ visām sievietēm ir piešķirts pa slimībai (Agnesei galvas audzējs, Sirspuķītei ihtioze, Emelīnai tuberkuloze), bet vīrieši palikuši bešā, varbūt ar to autors arī gribējis kaut ko pavēstīt.

Kadrs no seriāla "The Crimson Petal and the White" (2011)

Kadrs no seriāla “The Crimson Petal and the White” (2011)

Var teikt, ka grāmatas sievietes viena otru glābj, Sirdspuķīte (un citas prostitūtas pirms viņas) aiztaupa Agnesei dzimumakta raisītus pārdzīvojumus, kā arī ar laiku uzņemas Viljamam vajadzīgo līdzjūtīgas sievas−padomdevējas funkciju. Emelīna glābj tiešā veidā − viņa ir viena no agrīnajām feministēm, kas iesaistās kritušu sieviešu glābšanas kustībā (tāda strauji uzņem apgriezienus 19. gadsimta vidū un noved pat pie izmaiņām likumdošanā). Nav skaidrs, ko glābj Agnese, taču daļu no romāna veido viņas dienasgrāmatas − ieskats vispirms naivas, pēc tam jukušas sievietes pasaulē, savukārt Sirdspuķīte pati raksta cietsirdīgu romānu, kas drīzāk ir psiholoģisks paņēmiens, ar kura palīdzību viņa nolaiž uzkrāto vardarbīgo tvaiku, kas vērsts pret viņas klientiem. (Emelīna arī raksta, bet tās ir lietišķas vēstules ar reliģiozu un labdarībai veltītu saturu.)

Pret romāna vīriešiem autors ir bijis krietni skopāks un varētu pat teikt − nežēlīgāks. Viljams un Henrijs nav īpaši pievilcīgi personāži, un abus labi raksturo Sirdspuķītes vīriešu psiholoģiskais novērojums: Iespraud viņus siltā bedrītē, un viņi sasparosies.

Jāsaka, ka romānu aptuveni līdz vidum es lasīju diezgan aizrautīgi, bet tad paguru − apnika man šie bezgalīgie apraksti par varoņu mokām. Feibers grāmatu arī esot rakstījis vairāk nekā 20 gadus, un īstenībā var just, ka mainās intonācija, temps, brīžiem tiek rakstīts rakstīšanas dēļ, kā arī romāna otrā pusē ieklīst klišejiski izteicieni. Manuprāt, romānam ir vairāki mīnusi: pirmkārt, tas tomēr ir par garu; otrkārt, tas ir pārāk fizioloģisks (es neesmu klīrīga, bet lasītāju tomēr nevajag informēt par pilnīgi visiem izdalījumiem, kas nāk no cilvēka ķermeņa atverēm), treškārt, es tomēr pilnībā nenoticu romāna varoņu likteņiem. Te ir daudz jautājumu: kāpēc Sirdspuķīte bērnībā tiek mācīta, ja māte tai paredzējusi maukas likteni un būtībā atriebjas; kā iespējama pilnīga Viljama metamorfoze no sapņaina dīkdieņa uz veiksmīgu uzņēmēju (ar vienu vēlmi nopirkt tiesības uz prostitūtu ir par maz), kāpēc Rekhemi pieļauj absolūtu vienīgā bērna ignorēšanu (tas ir par traku pat angļu audzināšanas sistēmai)… un tā es varētu turpināt vēl brīdi. Daudziem nav paticis atvērtais fināls, mani tas netraucēja, tomēr es vēlētos labāk saprast tā pamatotību.

Man ir klusas aizdomas, ka autors pats īsti nav nojautis sava romāna mērķi (vai arī tas 20 gadu laikā ir deformējies). Vienkāršai paraudāšanai par angļu ģimeni 19. gadsimta 70-tajos gados var lasīt A. Kronina “Cepurnieku pili”, par prostitūtas piedzīvojumiem − Daniels Defo “Molla Flendersa”, izbaudīt 19. gadsimta stilizāciju − Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”. Nē, grāmata nav lasīta velti un daudz bija interesanta gan raksturos, gan notikumos, bet pēc atsauksmēm es biju gaidījusi kaut ko novatoriskāku, emocionāli dziļāku.

Advertisements