Tomass Hārdijs. Tālu no trokšņainā pūļa: romāns / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Artava, 2000. (Thomas Hardy. Far from the Madding Crowd. 1874)

19. gadsimta angļu rakstnieku Tomasu Hārdiju latviešu lasītājs iepazina jau 1903. gadā, kad tika iztulkots un izdots viens no rakstnieka skandalozākajiem romāniem Jude the Obscure (1895) (toreiz latviski − “Judass Neeewehrojamais”), ko viktoriāņu sabiedrība uzņēma ar sašutumu. Jau iepriekšējais Hārdija romāns Tess of the d’Urbervilles (1891) attaisnoja kritušu sievieti, taču “Džūda neievērojamais” pilnīgi nepieņemami diskutēja par sakrālo laulības institūciju. Ja mani atmiņa neviļ, tad es esmu lasījusi kādu no mazāk populārajiem, latviski tulkotajiem Hārdija romāniem, taču tas bija gana sen un nekādas redzamas pēdas manā lasītāja atmiņā nav atstājis. Šoreiz nolēmu vienkārši izvēlēties to Hārdija romānu, kam ir visaugstākais Goodreads vērtējums, un tas izrādījās “Tālu no trokšņainā pūļa”.

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta otrās puses rakstniekiem, Hārdijs daudz ietekmējies no Čārlza Dikensa un skarbi kritizējis viktoriāņu sabiedrību, taču Dikenss vairāk pievērsās pilsētas videi, bet Hārdijs ir lauku dzīves atainotājs. Viņa ceturtais romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” pirmoreiz tika publicēts ikmēneša žurnālā turpinājumos un atnesa autoram pirmos panākumus. Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Besšeba Everdena, kura manto sava tēvoča lauku īpašumu. Viņa ir sprigana, apņēmīga tumšmate, kas atlaiž veco, nolaidīgo priekšstrādnieku un nolemj saimniekot pati, jo lauku darbus māk un no tiem nevairās. Besšeba tiek attēlota kā izskatīga sieviete, kam piemīt zināms femme fatale šarms, tādēļ romāna gaitā viņa tiek pie vairākiem pielūdzējiem. Pati Besšeba kā tikla angļu roze gan tikai attāli nojauš par iespaidu, ko atstāj uz vīriešiem.

Besšeba kaut ko zināja par mīlestību kā par izrādi, kuru var noskatīties no malas; par mīlestību, kas varētu piemeklēt viņu pašu, jaunā sieviete nezināja neko.

Pirmais, kam trāpa Amora bulta, ir zemnieks Gabriels Ouks, kas ir viens no simpātiskākajiem romāna tēliem − saprātīgs un kārtīgs cilvēks, kura ieceri kļūt par turīgu aitkopi sagrāvis stulbs suns, bet viņš nežēlojas un turpina strādāt. Otrais ir Besšebas kaimiņš Bolvuds − interesants vecpuisis, kurš jauno sievieti piesaista ar vienaldzību; Besšeba ar viņu ļauni pajoko un izraisa pilnīgi negaidītu reakciju − Besšebai pat sapņos nerādījās, ka tā tumšā un klusā vieta, kur viņa tik vieglprātīgi iesējusi sēklu, īstenībā ir lecekts, kur valda tropiska tveice. Trešais ir vieglprātīgais seržants Trojs, kura sarkanais mundieris un glaunās ūsas jauno saimnieci savaldzina līdz neprātam. Šie trīs vīrieši un Besšeba ir galvenie romāna varoņi, un darbība galvenokārt notiek ap viņu attiecībām. Vēl viens pieminēšanas vērts tēls ir Fanija Robina, Besšebas bijusī kalpone, kurai bijusi tā nelaime sapīties ar seržantu Troju − viņa ir spilgts piemērs viktoriāņu meitenēm, kas notiek pēc neapdomīgas niekošanās ar randiņiem.

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd"(2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Ja vīrieši romānā ir attēloti diezgan tradicionāli un lielus pārsteigumus nesagādā, tad Besšeba patīkami atšķiras. Viņa ne tuvu nav viktoriāniska lēnīguma iemiesojums, bet stūrgalvīga, lepna būtne, kurai autors gan piešķīris spēju atzīt savas kļūdas un romāna gaitā mainīties. Var just, ka Hārdijam Besšeba patīk, viņa nav ļauna vai nekrietna, viņai vienkārši tāpat kā visiem citiem gadās tādi brīži, kad labāk nelūkoties sevī, lai paliktu par sevi labās domās. Besšeba ir patiesa savās jūtās, lai arī tas viņu noved pie nopietniem pārdzīvojumiem.

Besšeba, būdama pārāk apdomīga, lai pilnīgi ļautos sievišķībai, tomēr bija pārāk sievišķīga, lai izmantotu apdomu savā labā.

Romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” patiks lasītājiem, kas varbūt ir noilgojušies pēc vecmodīgām lauku kaislībām un vēlas izbaudīt nesteidzīgu stāstījumu, ko patīkami izdaiļo skaisti debess apraksti un lauku veču asprātības. Ja iespējams salīdzināt, tad tā varētu rakstīt Rūdolfs Blaumanis (ja viņam kādreiz būtu ienācis prātā nodoties romānu sacerēšanai).

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd" (2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Liekot kopā bildi par 19. gadsimta angļu literatūras sieviešu tēliem, man ienāca prātā, ka populārākās tā laika grāmatu varones − Elizabete Beneta (Dž.Ostina “Prāts un aizspriedumi”), Džeina Eira (Š.Brontē “Džeina Eira”), Mārgareta Heila (E. Gaskella “Ziemeļi un dienvidi”) faktiski darbojas ļoti līdzīgos sižetos. Viņa satiek Viņu, un no pirmā acu skata viņiem vienam par otru izveidojas negatīvs viedoklis. Sižeta gaitā abiem nākas garīgi pieaugt, izmainīties un attiecīgi mainās arī viņu savstarpējā attieksme − netīksme pārvēršas pozitīvā pievilkšanās spēkā. Gribētu uzsvērt, ka rakstnieču romānos attīstība notiek abu dzimumu varoņiem. Hārdija romānā pārmaiņas notiek tikai Batšebā, kura nobriest un saprot mīlas īsto vērtību, bet visi vīrieši − kādi nu viņi parādās romāna sākumā, tādi arī paliek. Interesanti, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārši nejaušība, ka rakstnieks−vīrietis (pretēji kolēģēm) uzskata, ka tikai sievietei spēj un var mainīties. Bet to es uzzināšu tikai paplašinot izlasīto romānu klāstu.

Šī bija tā nesaraujamā pieķeršanās, kas rodas (ja rodas), kad divi cilvēki, kurus liktenis saved kopā, vispirms iepazīst viens otra rakstura ēnas puses, tikai vēlāk atklājot labāko, kas viņos slēpts, romantikai pamazām apgarojot skarbo, smagnējo, prozaisko realitāti. Tāds draudzīgs biedriskums, kuru rada kopīgi mērķi, nelaimīgā kārtā reti kad ir vērojams divu pretējo dzimumu pārstāvju attiecībās, jo vīrietis un sieviete savienojas nevis darba apstākļos, bet baudot dzīves priekus. Taču tur, kur laimīgu apstākļu sagadīšanās ļāvusi attīstīties tādām attiecībām, pēcāk atklājas, ka šādi papildināta mīlestība ir stiprāka kā nāve − šo mīlestību nekādiem uguņiem neapdzēst, nekādiem plūdiem neizskalot; salīdzinot ar to, kaislība, kas nepelnīti saucas mīlestības vārdā, ir gaistoša kā dūmi.

Advertisements