Екатерина Коути. Недобрая старая Англия. – Санкт-Петербург: “БХВ-Петербург”, 2014.

kouti-nedobraya-staraya-angliyaLaiks noslēgt blogā ieilgušo 19.gadsimta Anglijas periodu − jau kādu brīdi lasu par citām tēmām. Protams, ka man neizdevās izlasīt visu ieplānoto (jo parasti gribas izlasīt divreiz vairāk, un apetīte rodas ēdot), taču šoreiz esmu pārliecināta, ka neizlasītajam no izveidotā saraksta uz mani ilgi nebūs jāgaida. Dīvainā kārtā kā pēdējo aprakstīšu grāmatu, kura mani iedvesmoja visam lasīšanas pasākumam kopumā, taču izvēlējos to lasīt pašu pēdējo − un darīju pareizi, jo daudzos autores aprakstītos notikumus, paražas, ieradumus varēju prātā ilustrēt ar daiļliteratūrā jau iepazītām ainām.

Mazliet par Jekaterinu Kouti pastāstīju, kad augustā rakstīju par citu viņas vēsturisko grāmatu “Джейн Остен и ее современницы” − viņa ir krievu izcelsmes pasniedzēja ASV universitātē, kuras interese par viktoriāņu laiku Angliju pārtapusi no hobija par iedvesmas avotu dažādu žanru grāmatām. Iespējams, kādam ir radies priekšstats (no tiem pašiem Ostinas, Dikensa u.c. romāniem), ka 19. gs. Anglija ir ļoti cēla, džentlmeņu un lēdiju apdzīvota zeme, kur visi dzer tēju, dīki pastaigājas pa parkiem un atvainojas viens otram par zemē nomestiem mutautiņiem. Man tāda priekšstata nebija, taču Kouti to iznīcināja pavisam (un šobrīd man drīzāk vajadzētu lasīt kaut ko, kas apliecinātu Anglijas izcilo nozīmi pasaules vēsturē).

Grāmata sākas ar nodaļu “Anglijas nabagu ikdiena”, kura stāsta par nožēlojamiem nabagu mājokļiem un ēdienu, pieķerot klāt arī apstākļus, kas iespaido visus Londonas iedzīvotājus − smogu un kanalizācijas smaku. Būtu vietā pieminēt grāmatu, kas ietekmējusi visus 19. gs. Anglijas aprakstītājus − Henry Mayhew. London labour and London poor (1840). Tas ir apjomīgs  žurnālista pētījums, kas dokumentējis Londonas strādnieku un ubagu dzīvi, un, iespējams, bez tā daudzas grāmatas par attiecīgo tēmu būtu sarakstītas priecīgākos toņos. Kouti apraksta nabagu mājokļus, drīzāk jau − graustus, taču atzīmē, ka nabagi nesteidzās nokļūt darba namos, kuros apstākļi bija skaudri, tomēr šeit jau no 17. gadsimta varēja strādāt par gultas un vēdera tiesu. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī Anglijas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās un sasniedza 12 miljonus, attiecīgi strauji pieauga arī trūcīgo skaits. Ļautiņi ēda kartupeļus (maizi sadārdzināja augstais labības nodoklis) un dzēra tēju, turklāt interesanti, ka populārs bija ielas ēdiens, jo mazajos dzīvokļos bija kamīns, bet nebija virtuves. Jau toreiz pārtiku gan viltoja, gan “uzlaboja”ar indīgām piedevām, piemēram, visā Anglijā vismaz divas trešdaļas piena tika atšķaidītas ar ūdeni.

londonas-migla_1853

Londonas migla (no žurnāla “Punch”, 1853)

Par Londonas dzelteno smogu, ko radīja angļu mājīgie kamīni, nezina tikai slinkais, taču Londonas smirdoņa vietējos piebeidza tikai izcili karstajā 1858. gada vasarā, kad nolēma beidzot būvēt modernu kanalizāciju, ko palaida 1864. gadā, bet pilnveidoja līdz 80. gadiem. Jāsaka, ka autore tik krāšņi apraksta londoniešu problēmas ar tualetēm, ka šķiet − viņi visi bija sūdos līdz ausīm. Ja tualešu saturs trāpīja dzeramajā ūdenī, tad bija risks saslimt ar holeru, kuras epidēmija vairākas reizes smagi skāra Angliju. Diemžēl tobrīd aktuāla bija “miasmu teorija”, kas par visa veida saslimšanas iemesliem sludināja sliktu smaku, un tikai 19. gs. otrā pusē mikrobiologi apstiprināja, ka slimības izraisītājs bija inficēts ūdens.

Tālāk autore pievēršas dažādām tā laika profesijām – vispirms daudzveidīgajam kalpu klāstam, kurš īstenībā mūsdienās ir gana labi iepazīts. Tad seko sabiedriskā transporta darbinieki − diližansu un pasta kariešu kučieri un konduktori, kā arī pilsētas omnibusu un kebu vadītāji. Pilsētas ielās bija daudz “ielu sanitāru”, kas gan organizēti brauca pakaļ pelniem un tualetes atliekām, gan individuāli staigāja pa mājām un vāca visa veida atkritumus − kaulus, lupatas, pārtikas atliekas. Mūsdienu otrreizējo izejvielu pārstrāde vienkārši nobāl 19. gadsimta cītības priekšā. Viņi vāca pat suņu kakas, kuras pārdeva ādmiņiem. Taču jāsaka, ka Londona  vienalga bija netīra, un pa tās ielām staigāja visa veida pārdevēji, īpaši tiek izcelti avīžnieki, dažādu brošūru un kancelejas preču izplatītāji (laikam jau kiosku tai laikā nebija). Populāras bija tenku lapeles, šausmu stāsti, dziesmu teksti un slepus izplatīja arī pornogrāfiju. Protams, ka ielās bija sastopami profesionāli ubagi, kuri savās radošajās izpausmēs neatpalika no ielu aktieriem − te bija sastopami gan dziedoņi, gan akrobāti, gan leijerkastnieki, izklaides nolūkos piedāvāja pat skatīšanos mikroskopā.

leijerkastnieks_1855

Leijerkastnieks un istabene (no žurnāla “Punch”, 1853)

Trešā nodaļa stāsta par ģimenes lietām, un tā sākas ar aprakstu par bērnu sodīšanu skolās − publiskiem, neadekvāti smagiem pērieniem pat prestižās mācību iestādēs. Tālāk, protams, par sieviešu pilnīgo atkarību no tēviem un vīriem: tikai 19. gadsimta 2. pusē pieņēma vairākus likumus, kas aizsargāja precētas sievietes mantoto un nopelnīto, kā arī beidzot mātes varēja iegūt aizbildņa tiesības. Atsevišķi tiek apskatīts smagais šķiršanās process, kuru panākt bija grūti abiem dzimumiem un tas postoši ietekmēja iesaistīto reputāciju.

Liela nodaļa veltīta noziegumiem un sodiem − vispirms jau par mazgadīgo apmācību un dažādiem veikliem zagļu gājieniem − ielās bija jātur acis vaļā! 1829. gadā beidzot tika dibināta Londonas policija, un “bobiji” izgāja patruļās. Autore plašāk izstāsta vairākus noziegumus: par Edinburgas līķu tirgotājiem, Londonas Džeku Uzšķērdēju un Īrijas “raganas” sadedzināšanu. 19. gadsimtā pūļa izklaidei vairs nepiedāvāja publiskus nāvessodus, taču gadsimta sākumā pilsētu laukumos vēl bija sastopamas siekstas, kurās ieslēdza locekļus un galvu. Interesants soda instruments bija ducking-stool, kurā gan nesēdināja vairs raganas, bet vienkārši nešpetnas kundzītes un “atdzesēja” ūdenī. Atsevišķa sadaļa stāsta par Anglijas cietumiem, kuri 19. gs. tika uzcelti vairāki jauni, taču šeit cilvēku nolēma izolētībai vieninieka kamerā.

Saldajā ēdienā ir atstāta viktoriāņu laikmeta seksualitāte; vispirms tiek aplūkots prostitūtu jautājums, kuru Londonā bija ļoti daudz (gadsimta vidū līdz pat 7 %), lai gan bordeļu bija mazāk nekā kontinentā. Izrādās, 19. gadsimta otrajā pusē daudzas anglietes nokļuva verdzībā Eiropas bordeļos, pret ko tika izvērsta plaša cīņa. Līdztekus cīnījās arī pret bērnu prostitūciju un, pateicoties žurnālistam Viljamam Stedam, 1885. gadā t.s. “piekrišanas vecumu” tika pacelts līdz 16 gadiem. Atsevišķā sadaļa veltīta “angļu netikumam” jeb mazohismam, kas ticis plaši praktizēts, un autore piedāvā versiju par tā popularitāti. Tiek aplūkotas arī citas, tā laika sabiedrībā slēptas nodarbes − Hannas Kalvikas dzīvesstāsts, jauno transvestītu piedzīvojumi, homoseksuālisma uztvere un Oskara Vailda bēdīgā dzīves izskaņa.

Kouti pētījums vieglā, taču ne paviršā, formā lasītājam pavēsta par 19. gadsimta Anglijas ēnas pusēm. Tādu grāmatu ieteicams lasīt ar priekšzināšanām Anglijas vēsturē, tomēr pilnīgi iespējams, ka kādam tā varētu kļūt par impulsu dziļākai Anglijas vēstures apguvei.

Advertisements