lapas-ar-gramatuOktobra migla noglauž krāsainās koku lapas, kas vēl pēdējiem spēkiem turas pie zariem. Iespējams, šobrīd ir īstais brīdis atvērt kādu pavisam jaunu grāmatu un paslēpties tajā no apkārtējās pasaules. Vasaras otrajā pusē neatradu daudz sev interesantu grāmatu, taču rudens pirmajā mēnesī gan bija daudz patīkamu jaunumu.

Sāksim ar oktobra mēneša jubilāri Māru Svīri − apgāds “Zvaigzne ABC”  šogad ir pārizdevis vairākas viņas grāmatas − detektīvu “…un neuzzinās neviens”, eseju krājumu “Ja pulkstenis nenodos” un dažādu gadu stāstu izlasi “Stāsti pilnmēness vakariem”. Varbūt kaut kas no rakstnieces daiļrades būs pa prātam izvēlīgam lasītājam.

Alvja Hermaņa viedoklis Latvijas sabiedrībai dažreiz ir kā karsts kartupelis, ko nevar ne norīt, ne izspļaut, taču tas nekad nav stulbs vai paviršs. Tāda cilvēka sarakstītai grāmatai noteikti jābūt saistošai: apgāds “Neputns” izdevis režisora pierakstus “Dienasgrāmata: 2015/2016”.

Tikpat erudīts kā Hermanis režijas jomā ir Ēvalds Grabovskis, ja runā par hokeju. Ilggadējais hokeja treneris apgādam “Lauku Avīze” ir uzticējis izdot savu grāmatu “Hokeja elpas skartie”, kurā apkopojis gan savu pieredzi, gan daļiņu Latvijas hokeja vēstures. Varbūt šāda grāmata noderēs šī brīža hokeja kaislību skartajiem entuziastiem, lai atcerētos, ka viss jau reiz ir bijis…

No sporta atkal pie mākslas − Mākslas akadēmijas profesors Andris Rubenis nelielā izdevniecībā “Al secco” ir laidis klajā apcerējumu “Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā”, kas veltīts XV-XVI gadsimta mākslinieku un mākslas teorētiķu domu izklāstam, kas skar mākslas būtību un mērķus.

berds_stasti-par-makslasDaudz plašāku laikaposmu atspoguļo apgāda “Jānis Roze” izdotā grāmata “Stāsti par mākslas vēsturi”, kurā Maikla Bērda stāsti par māksliniekiem ietverti krāsainā Keitas Evansas noformējumā. Izdevums tiešām ir skaisti noformēts un patīkami to pāršķirstīt, taču man vēl jāpapēta Bērda teksts − tā varētu būt drīzāk daiļliteratūra, ne mākslas vēsture vieglā formā.

Sekos divas vēstures grāmatas. Pirmā vēsta par Austrumeiropu pēc Otrā pasaules kara − Anne Aplbauma “Dzelzs priekškars” (no angļu val. tulk. Dainis Poziņš, “Zvaigzne ABC”). Pētījumā vispusīgi analizēti sociāli politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi pēckara Polijā, Ungārijā un Austrumvācijā.

Otrā grāmata stāsta par daudz jaunāku vēsturi − Ukraina pirms pāris gadiem. Sergejs Loiko 2014. gada oktobrī Doņeckas lidostā pavadīja četras dienas un tur pieredzētais apvienojumā ar aculiecinieku intervijām kļuva par pamatu kara romānam “Lidosta” (tulk. Dace Sparāne-Freimane, “Dienas Grāmata”).

Tālāk es gribētu uzskaitīt vairākas grāmatas, par kuru parādīšanos latviešu valodā es priecājos, taču diez vai es tās pati lasīšu: Havjers Mariass “Iemīlēšanās” (no spāņu val. tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”), Mišels Velbeks “Pakļaušanās” (no franču val. tulk. Dens Dimiņš, “Jānis Roze”), Alesandro Bariko “Misters Gvins” (no itāļu valodas tulk. Dace Meiere, “Zvaigzne ABC”). Varbūt Mariass kādreiz spēs piesaistīt manu uzmanību tuvāk, taču pārējie divi lai paliek citiem lasītājiem.

dors_mums_neredzama_gaismaApgāds “Zvaigzne ABC” kā īstens Latvijas grāmatu tirgus flagmanis rudeni ir uzsācis bagātīgi: bez iepriekšminētiem un šeit neminētiem  izdevumiem ir iznākuši vairāki interesanti romāni. Amerikāņu rakstnieks Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” (no angļu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par Franciju Otrā pasaules kara laikā un aklu pusaugu meiteni. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināta, vai šī tēma − karš, bērni, aizkustinoši − nav jau kļuvusi pārāk novazāta. Otra tikpat novazāta (lai cik nepieklājīgi tā būtu teikt par sievieti) ir Frensisa Skota Ficdžeralda laulātā draudzene Zelda, par kuru sarakstīts jau nezin kurš romāns − Terēze Anna Faulere “Romāns par Zeldu Ficdžeraldu”. Gandrīz vai kļūst interesanti, kas tur bijis tik neparasts.

Savukārt pilnīgi jauna autore Latvijas grāmatu tirgum ir itāliete Elena Ferrante, par kuru es uzzināju šovasar, skatoties kādu krievu vlogeri − nekādi to negaidīju tik drīz latviski. Es ceru kā viņas grāmata “Brīnišķīgā draudzene” (no itāļu val. tulk. Dace Meiere) nav sentimentālais romāns, bet kaut kas par dzīvi un Neapoli.

Vēl apgāds “Zvaigzne ABC” ir nodrošinājis tikšanos ar diviem veciem draugiem: pirmkārt, ar norvēģu rakstnieku Jū Nesbē, kam iznācis trilleris “Dēls” (no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška). Es stipri domāšu, pirms lasīt Nesbē, vai vismaz izvēlēšos tam asinskāru noskaņojumu, jo pēdējās grāmatās no cikla par Hariju Holi viņš priekš manis bija kļuvis pārāk vardarbīgs. Nekas asiņains gan nedraud vācu rakstnieces Ritas Falkas romānā “Mannāklimpu afēra” (no vācu val. tulk. Renāte Siliņa), tas ir ceturtais romāns sērijā par Bavārijas policistu Franci Eberhoferi − un jāatzīst, ka man pašai ir neliels pārsteigums, ka esmu pēc Franča un viņa dullās ģimenītes tā kā drusku pat sailgojusies.

Nobeigumā pastāstīšu par notikumu, kas mani patiesi ielīksmoja − latviski ir izdota Marijas Parras “Vafeļu sirdis” (no norvēģu val. tulk Jolanta Pētersone, “Liels un mazs”)! Pirms trīs gadiem es šo grāmatu izlasīju krieviski un izteicu cerību, ka reiz tā nonāks arī pie latviešu bērniem. Man ir liels prieks, ka tā tiešām ir noticis! Patiesībā tieši nesen domāju, ka varbūt būtu vērts izveidot blogā ierakstu, kurā izteiktu visas savas vēlmes, ko man gribētos ieraudzīt latviski, un tur noteikti būtu arī Marijas Parras grāmatas.

Kopumā man nesanāca daudz grāmatu, bet daudzums jau laikam nav svarīgs.

Advertisements