R.I.P.XI un Stīvena Kinga “Mirdzums”(2013)

Jau no Miķeļiem veļi sākuši staigāt pa mūsu zemīti, veicot ikgadējo pieklājības vizīti pie radiem un draugiem. Šim miglas un lietus klātajam laikam ir pieskaņots ikgadējais ārzemju lasīšanas izaicinājums R.I.P. (Readers Imbibing Peril), kurš notiek jau vienpadsmito reizi; tā ietvaros ir jāizlasa vismaz  viena grāmata, kas atbilst kādam no sekojošiem žanriem – Mystery, Suspense, Thriller, Dark Fantasy, Gothic, Horror, Supernatural. Man šīs tēmas ļoti iet pie sirds, nemaz nevajag izaicinājumus, taču ir ļoti patīkami iekļauties kolektīvā lasīšanā. Pievienojos Mairitai, kura “ripo”  jau ceturto gadu pēc kārtas, man tas diemžēl nav sanācis tik regulāri. Šoreiz esmu jau izlasījusi trīs (no četrām) grāmatas un gatava piesviest klāt vēl divas no vasaras, kā arī izlasīt vienu non-fiction, pastāstīt par seriālu un aplūkot divas komiksu grāmatas. Kā redziet − darba man pietiks vismaz līdz Mārtiņiem, tad kausim to melno gaili un teiksim veļiem, lai iet mājās.

Izaicinājumā iekļautās grāmatas: Stīvens Kings “Mirdzums”, Paula Hokinsa “Meitene vilcienā”, Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās”, Теодор Роззак (Рошак) “Киноманиа”, no vasaras − Маргарита Хемлин “Дознаватель” un Anna Perija “Atradums Kalandēra laukumā”. Kā arī: Bārbala Simsone “Monstri un metaforas”, seriāls “Penny Dreadful” un divi komiksi no “Fables” sērijas. Sāksim!

***

Stīvens Kings “Mirdzums” / no angļu val. tulk. Santa Brauča. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Stephen King. The Shining. 1977)

Man šķiet, ka ir ļoti maz cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši Stīvena Kinga vārdu un viņam piešķirto titulu − šausmu meistars. Es esmu no viņa lasījusi “Zvēru kapiņus” (bija biedējoši) un “Running Man” (atsauksme), kas mani pozitīvi iedvesmoja Kinga virzienā, tādēļ biju nolēmusi Kingu turpināt lasīt. Droši vien, ka pateicoties ekranizācijai (1980. gadā), šausmu romāns “Mirdzums” ir viens no populārākajiem Kinga romāniem, un biju sadomājusies par izcili drebulīgām izjūtām, taču drīzāk pārliecinājos par to, ka visi Kinga romāni nav vienlīdz labi. Jau iepriekš, no lasītāju atsauksmēm biju sapratusi, ka Kings var būt gan izcils, gan garlaicīgs, bet negaidīju, ka vārdu ‘garlaicīgs’ varētu attiecināt uz “Mirdzumu”.

Iespējams, ja es jau iepriekš nezinātu sižetu (ne jau visos sīkumos, bet tomēr) un man autors nāktu priekšā kā balta lapa, tad iespaids būt citādāks, taču lasīt jau zināmas lietas un just, ka autors stiepj gumiju, nebija patīkami. Lielākā daļa jau ir lietas kursā par romānā notiekošo − augstu kalnos, skaistā vietā atrodas viesnīca, kura ziemas mēnešos nav pieejama ārpasaulei un tajā dzīvo tikai ziemas uzraugs; šogad par uzraugu ir atbraucis strādāt izbijis koledžas pasniedzējs Džeks ar sievu Vendiju un piecgadīgo dēlu Deniju, kura ģimene ir pārdzīvojusi krīzi − Džeks ir alkoholiķis, kas cenšas visu vērst par labu. Mazais Denijs ir īpašs bērns, ko autors vēlas pasniegt kā ekstrasensu un viņa spējas dēvē par “mirdzumu”. Dzīve viesnīcā diemžēl ģimeni ietekmē negatīvi, un pēc pāris mēnešiem viss izvēršas par traģēdiju.

Autors ļoti uzstājīgi norāda uz viesnīcas lomu − tā ir kā mistisks katalizators visam sliktajam, kas noslēpts tās iemītnieku psihē, un projicē savos gaiteņos un telpās visādus biedējošus tēlus un skaņas. Milzīgajai viesnīcai ir sava pagātne, te nav izticis bez noziegumiem un noslēpumainām nāvēm, un ziemas miegā guļošā ēka laiku pa laikam it kā izsviež uz āru savus sapņus un murgus, lai ar to palīdzību manipulētu ar trim viesnīcas iemītniekiem.  Pieņemu, ka tāds ir ideālais viesnīcas tēla iespaids, ko autors vēlējās sasniegt, un ko man īstenībā pašai gribējās saskatīt. Tomēr jāsaka, ka autora fantāzijas mani neaizrāva sev līdzi, jo es visam meklēju racionālu izskaidrojumu − varbūt Džekam progresē šizofrēnija vai smadzeņu audzējs, varbūt Denijs ir vienkārši jūtīgs bērns ar bagātu iztēli, savukārt abiem vecākiem ir liela bagāža ar bērnības traumām, kuras vientulīgajā, no sabiedrības pilnīgi nošķirtajā vidē (te nav ne radio, ne TV) uzplaukst krāšņiem ziediem. Teikšu godīgi, ka ideja par kustīgajiem dzīvžoga zvēriem manu skepsi tikai palielināja. Laikam jau šausmu romānā būtiska nozīme ir autora spējai izslēgt lasītājā spēju loģiski domāt un panākt, ka viņš uz notiekošo reaģē emocionāli, ideālā gadījumā romāna notikumiem pieslēdzot pats savas zemapziņā noslēptās šausmas. Varbūt man pārāk patīk viesnīcas, lai es tajās saskatītu kaut ko biedējošu.

Manas sajūtas kārtējo reizi nokāva arī tulkojums, kas traucēja iejusties stāstā. Kingam patīk piesaukt sīkumus, konkrētas lietas, kas latviešu lasītājam ir nezināmas − vai jūs zināt, kas ir Rolodex, ar ko atšķiras Tensor lampa vai kas tā par spēli “Tēvocītis Viglijs”? Man tomēr gribas zināt, kāpēc Kingam ir bijis būtiski to norādīt, tādēļ labāk to iztulkot pēc būtības. Savukārt mans personīgais tulkojumu sāpju punkts ir tulkotāja (vai redaktora) dzejas spējas − lūdzu, zinātāji, pasakiet man, kādēļ trīs vārdi ‘small, balding man’ ir jātulko kā ‘neliela auguma vīriņš, kuram pakausī jau bija sākuši atkāpties mati’?  Vispār es pirmās 50 lappuses lasīju ļoti vērīgi (ar Google palīdzību), bet pēc tam sapratu, ka tādā veidā lasīšana uz priekšu ies ļoti lēni un cītību atmetu. (Lai gan Pepiss mani atkal nokaitināja − johaidī, es visu vasaru lasu par Semjuela Pīpsa dienasgramatām, kā var rasties Pepiss?)

Lai arī “Mirdzumā” es personīgi pievīlos, tomēr romāns nav peļams, tam noteikti atradīsies savs cienītājs un, iespējams, kāds arī nobīsies. Domāju, ka es arī nenovērsīšos no Kinga daiļrades un nākotnē noteikti lasīšu vēl kādu viņa romānu.

 

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural