oksana-nazarchuk_6-gadi

Oksanas Nazarčukas foto

Savu ikgadējo emuāra dzimšanas dienas ierakstu parasti rakstu drēgnā, pelēkā dienā, kad peļķēs mirkst pēdējās dzeltenās lapas. Šogad gandrīz kā Ziemassvētkos (tikai tad jau uz sniegu varēs necerēt). Pa šiem sešiem gadiem man ir gājis dažādi, kā jau dzīvē − dažbrīd lasīju un rakstīju naski un daudz, citreiz bija tikai vēlēšanās to darīt. Jā, varu teikt, ka tā īsti pārtraukt blogošanu man nekad nav gribējies, tomēr jau ļoti pierasts pie savas nelielās vietas virtuālajā pasaulē. Lai gan jāatzīst, ka tikai salīdzinoši nesen atkal esmu atguvusi savu lasītprieku un attiecīgi vēlmi dalīties par izlasīto. Pirmkārt, tam līdzēja vairākas ļoti aizraujošas grāmatas, un, otrkārt, es sev atklāju krievu vlogeru pasauli, kas ir pilna ar nenormāliem lasītājiem, kas ļoti daudz pērk grāmatas un aizrautīgi tās lasa. Īstenībā tas ļoti palīdz un iedvesmo, ja tu redzi, ka kāds cilvēks ir vēl apsēstāks par tevi.

Savas sajūtas blogošanas sakarā es esmu jau atklājusi iepriekšējos dzimšanas dienu ierakstos, tādēļ neatkārtošos. Šogad nolēmu nedaudz pasapņot un atbildēt uz savdabīgas aptaujas “Ja es būtu rakstnieks…” jautājumiem. Tiešām, mēs taču visi lasām grāmatas un tās gudri apspriežam, tādēļ vismaz teorētiski mūsu prātos ir radusies tā ideālā grāmata, kura varbūt nedabūtu Nobela prēmiju vai vismaz Laligabas balvu, bet tiktu aizrautīgi lasīta, apspriesta un varbūt pat iemantotu savu pielūdzēju loku.

“Ja es būtu rakstnieks…”

Iedomājies, ka esi sarakstījis savu pirmo grāmatu.

1. Kādā žanrā tā būtu?

Mana pirmā vēlme bija sadalīties divās daļās: viena daļa rakstītu vēsturiskos romānus, otra − detektīvus. Es nedomāju, ka apvienot šos žanrus un rakstīt vēsturisku detektīvu būtu laba doma, jo lielākoties tie man sagādājuši vilšanos, kā arī tik labus detektīvus kā Agata Kristi es diez vai spēšu savērpt, tādēļ palikšu pie vēsturiskā romāna. Jā, man kremt Margaretas Mičelas un Kristinas Sabaļauskaites lauri, tikai es noteikti rakstītu par Rīgu, visticamāk − 19. gadsimtā. Varbūt es nespētu atturēties no nelieliem maģiskā reālisma iespraudumiem, taču tas notiktu saprāta robežās.

2. Kas būtu galvenais varonis (vīrietis, sieviete, bērns, dzīvnieks, fantāzijas būtne)?

Galvenā varone būtu sieviete, kā gan citādi. Pietiekami jauna sieviete, lai es varētu ar viņu pavadīt kopā ilgu laiku un aizvadīt līdz cienījamām vecumdienām.

3. Kāda vecuma lasītājam grāmata būtu domāta?

Grāmata būtu domāta pieaugušajiem, jo tajā noteikti būtu asinskāras, vardarbīgas un erotiskas ainas. Vēsture ir daudz interesantāka, ja tai piešķiļ kaislības.

4. Vai tev būtu pseidonīms?

Visticamāk, ka jā. Man gan nav tas sliktākais vārds, bet pirmo romānu noteikti vieglāk rakstīt nedaudz slēpjoties.

5. Kādu noformējumu savai grāmatu tu vēlētos?

blue2Es domāju, ka grāmatas noformētāju es novestu līdz baltajām pelītēm. Gribētos kaut ko skaistu, bet ne banālu, lai nelīdzinātos sentimentālam romānam, taču būtu skaidrs, ka romānā atklāta sievietes dvēseles smalkā organizācija. Un viss tas būtu man mīļajā zilajā krāsā (skat. pa labi).

6. Vai tu gribētu, lai grāmatu ekranizē?

Zināms, ka gribētu. Jo parasti jau ekranizācijas sanāk sliktākas par grāmatu, he he, un tad grāmata parasti tiek pārlasīta. Ja nopietni, tad es domāju, ka vēsturisks seriāls ar pievilcīgu sievieti galvenā lomā būs aktuāls vienmēr.

7. Vai šai grāmatā būtu ilustrācijas?

Manā grāmatā visticamāk būtu kartes un − ja es tā labi ieskrietos − arī ciltskoks. Galvenos varoņus zīmēt nav obligāti.

Es domāju, ka aptuveni kļuva skaidrs, kāda būtu mana pirmā grāmatu, un varētu piebilst, ka visvairāk man gribētos lasītājā radīt līdzpārdzīvojumu − joprojām uzskatu, ka labs stāsts un lasītāja emocijas ir galvenās labas literatūras sastāvdaļas, neatkarīgi no izvēlētā žanra.

***

Paldies, ka mani lasāt, un tiksimies arī turpmāk!

Advertisements