23. novembrī tiks pasniegta gadskārtējā “Spēlmaņu nakts” balva.  Šogad man ir sanācis redzēt diezgan daudz nominēto izrāžu, bet pavisam  slinka es esmu bijusi uz atskaitīšanos par redzēto. Šajā ierakstā domāju apkopot iespaidus par nominētajām lielās un mazās formas izrādēm, bet nākamajā − par nominētajiem māksliniekiem. (Kopējais nominantu saraksts šeit.)

sn_2015

Uz titulu “Gada izrāde” šogad pretendē 11 iestudējumi. Es esmu redzējusi “Asins kāzas”, “Mežapīle”, “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailē, “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, “Dāmas” Teātrī TT un “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī. Neskatītas palikušas “Brodskis/Barišņikovs” (pašsaprotamu iemeslu dēļ), “Smaržo sēnes” (jo Valmieras drāmas teātra viesizrāžu bija maz un ļoti ātri tika izpirktas), savukārt ar “Rondo” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Zēns” (Nacionālajā teātrī) izrāžu laikiem man neizdevās saskaņot savējos. 7 izrādes no 11 nav nemaz tik slikts rādītājs, lai varētu riskēt izteikt kādas prognozes. Mani gan izbrīnīja Jaunā Rīgas teātra izrādes “Brodskis/Barišņikovs” atrašanās šai sarakstā, jo tas drīzāk ir projekts un unikāls notikums, bet ne repertuāra izrāde.

Režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Asins kāzas” un “Melna sperma” ir vienīgās, par ko es neesmu paslinkojusi uzrakstīt blogā (atsauksme šeit), tādēļ es neatkārtošos, tikai rezumēšu, ka abu izrāžu atstātais iespaids joprojām ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs. Tās var dažādi uztvert, arī dēvēt par provokatīvām, bet man tās viennozīmīgi uz pārējā fona šķiet kā svaiga elpa, kaut kas ārpus šī brīža teātra komforta zonas un man tādēļ vien gribētos, lai Nastavševam piešķir Gada režisora titulu.

Ja runā par nominētajām izrādēm kopumā, tad tāda līdera kā pagājušā gada uzvarētāja “Antigone”, par kuru es turēju īkšķi, šogad man nav. Varbūt arī katru gadu nav jābūt. Lai gan mans mīļākais teātris nu jau kādu laiku ir Nacionālais (un to nu es nekādi vēl pirms pāris gadiem negaidīju). Es tiešām novērtēju gan pagājušogad Serebreņņikova “Raiņa sapņus”, gan šogad Viestura Kairiša izrādi “Uguns un nakts”, lai arī es galīgi nepiekrītu Kairiša Raiņa lugas interpretācijai. Man šķiet, ka režisors izdomājis pats savu lugu un tad centies to uzstūķēt Raiņa radītajiem ķermenīšiem, bet Rainis bijis par lielu Kairiša pūliņiem un idejiski tur viss drūp kopā pa gabaliem.  Taču skatīties šo lugu, vēlreiz to izlasīt (atsauksme šeit), censties izdomāt, kāpēc man nepatīk režisora versija − par to vien teātrim ir jāsaka paldies. Tādēļ es noteikti ieteiktu iet skatīties šo izrādi visiem, kas vispār ir spējīgi uztvert lugu saistītā tekstā − tā noteikti nebūs izklaide, bet neliels smadzeņu vingrinājums.

Foto: K.Kalns

Foto: K.Kalns

Trešā Nacionālā teātra nominante ir Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā un uz to es sataisījos naski un ar prieku, jo galvenajās lomās tika apsolīti Grasbergs ar Doveiku. Ibsena lugas nekad nav jautras, tādēļ izrādes radītā sajūta, ka viss kļūs tikai sliktāk, beigās arī apstiprinās. Režisors gan nezin kāpēc ir pārcēlis darbību no 19. gadsimta uz jaunākiem laikiem, kas līdz ar to sižeta loģikā rada vienu nopietnu jautājumu (vai arī skatītājam galvā ir veikli jākonstruē sava versija). Otrkārt, scenogrāfijā man krīt uz nerviem trepes un šajā izrādē to vien dara, kā rībina pa trim stāviem un tas viss rada iespaidu, ka tiek stiepta gumija. Galvenais iebildums gan ir didaktiskuma sajūta, man pat radās priekšstats, ka režisors ir apzināti vēlējies skatītājam visu morāli iebarot ar karotīti.

Režisora Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” Dailē vispirms atmiņā paliek ar ļoti labi “apdzīvotu” lielo skatuvi (scenogrāfs Reinis Suhanovs), pēc tam ar izteiksmi − vēsa ironija par laulības institūtu. Raita, lielākoties smieklīga izrāde, kas tomēr atstāj skumīgu pēcgaršu − ja sākumā man šķita, ka jauniem laulātiem pāriem to būtu veselīgi noskatīties, tad vēlāk nolēmu, ka labāk viņiem savu ilūziju plīvuru saglabāt pēc iespējas ilgāk. Daudzo komisko scēnu dēļ izrādē nav iespējams aizmigt, taču man gan šķiet, ka tādēļ Bergmaņa lugas galvenā tēma − dzīves piepildījuma meklējumi − ir nonākuši otrā plānā.

Turpat Dailē skatījos Liepājas teātra viesizrādi “Portreti. Vilki un avis” par 19. gadsimta Krievijas muižniekiem un viņu nožēlojami alkatīgajiem gājieniem. Iespējams, ka no visām nominētajām lielās formas izrādēm tā ir visharmoniskākā visās jomās, ar sabalansētu aktieru ansambli un izsvērtu komiskā un traģiskā procentu. Scenogrāfija sadala skatuvi divās mazās telpās un līdzīgi šķiet, ka arī varoņu dzīve notiek mazā, ierobežotā laukumā, no kura izkāpt viņiem nepietiek smadzeņu. Atmiņa palikušas interesantas aktierspēles detaļas, bet tās “nepārsit” kopējo iespaidu.

Foto: K.Dzudzillo

Foto: K.Dzudzillo

Iespējams, ka izrāde “Dāmas” Teātrī TT teātra kritiķus paņēma uz izbrīnu, jo izrādes forma ir neierasta − trīs aktrises darbojas lielā piecistabu dzīvoklī, viņām pakaļ staigā operators ar kameru un notiekošo translē uz ekrāna vienā no istabām, kur apsēdināti skatītāji. Viena nakts, kas tiek pavadīta attiecību skaidrošanā starp māti, meitu un mazmeitu. Izrāde kopumā atstāj ļoti labu iespaidu un vēl jo vairāk priecē, ka tas vispār ir tāds sieviešu kopdarbs (lugas autore − Justīne Kļava, režisore − Inga Tropa). Līga Liepiņa gan reāli pārspēlē savas partneres, taču tas iederas lugas kontekstā. Izrāde par mūsdienu paaudžu konfliktu, ļoti atpazīstamas scēnas un teksti.

Rezumējot iespaidus, laikam jau savas simpātijas par lielās formas izrādi es atdošu Liepājas “Portreti. Vilki un avis”, gada režisora titulu piešķiršu Vladislavam Nastavševam, bet par mazās formas izrādes lauriem atturēšos spriest, pieņemot, ka kāda no manis neredzētajām izrādēm varētu būt šedevrs. Visticamāk, ka kritiķi būs sajūsmā par izrādi “Uguns un nakts” un Viesturu Kairišu.

UPD 2016.11.24.

Gada lielās formas izrāde: Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī; Gada mazās formas izrāde: Smaržo sēnes Valmieras drāmas teātrī; Gada režisors: Vladislavs Nastavševs.

Advertisements