Marija Turtšaninova. Marēsi. Sarkanā klostera hronikas / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2016. (Maria Turtschaninoff. Maresi. 2014.)

turtshaninova_maresiDecembris virzās uz beigām, un tas galīgi nav bijis čakls rakstītājs par izlasītajām grāmatām. Tā vietā cienītā rakstniece tumšajos vakaros ieslēdza uzmundrinošas gaismas lampiņas, paņēma adīkli un skatījās Harija Potera filmas (nu galu galā visi nez kāpēc tagad pārlasa Poteru, kāpēc es nevarētu pārskatīt). Secināju, ka pēdējā grāmata ir krietni labāka par pēdējo filmu, un Hermione ar Ronu ir galīgi nesaderīgs pāris, bet šoreiz ne par vecām lietām. Šoreiz par jaunu grāmatu, kas nesen guvusi lielu popularitāti un nupat izdota arī latviski.

Nemaz tik bieži negadās, ka es nopērku grāmatu, par kuras autori un saturu neesmu iepriekš zinājusi pilnīgi neko. Vienkārši iegāju veikalā un sapratu, ka man to vajag – vairāk gan nosaukuma un rozes simbola uz vāka dēļ. Biju gatava vilties, jo man ar tām fantāzijas grāmatām iet visādi, bet tas bija kaut kas pilnīgi manā gaumē. Grāmatas autore Marija Turtšaninova, tāpat kā Tūve Jansone, ir zviedriski rakstoša somiete, šī nav viņas pirmā grāmata. Romāns ir ieguvis Somijas jauniešu literatūras balvu, lai gan drīzāk šķiet, ka iegansts tā ierindošanai pie jauniešu grāmatām ir galvenās varones jaunība un nosacītais fantāzijas žanrs. Es drīzāk teiktu, ka tā ir savdabīga feministiska distopija.

Romāna galvenā varone Marēsi dzīvo Mēnosas salā, Sarkanajā klosterī. Faktiski nekur citur uz salas viņa dzīvot nevarētu, jo tur ir tikai Sarkanais klosteris aiz augstiem, drošiem mūriem un salas pārējā daļa ir klostera saimnieciskā teritorija. Klosterī dzīvo tikai sievietes − mūķenes un novices, tam ir tradicionāla hierarhija ar klostera māti augšgalā. Klosteris darbojas kā skola − pieņem audzēknes, māca tām dažādas zinības (gan vispārizglītojošas, gan praktiskas) un pēc tam meitenes var palikt klosterī un kļūt par māsām vai doties pasaulē. Meitenes klosterī nokļūst dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Marēsi ir atsūtījusi ģimene, lai glābtu no bada, bet viņas labākā draudzene Jaī ir aizbēgusi no nežēlīgā tēva, lai glābtu savu dzīvību. Var teikt, ka visām klostera iemītniecēm Mēnosas sala ir patvērums, un šeit viņām klājas labāk nekā mājās.

Marēsi ir zinātkāra meitene, kura izmanto katru iespēju, lai pieklauvētu pie māsas O durvīm ar mazu misiņa klauvēkli, izveidotu kā čūska, kura kož pati savā astē, paņemtu lielu atslēgu un dotos uz Zinību nama tālāko telpu − garu, šauru, pilnu ar augstiem plauktiem, kas piekrauti ar grāmatām.

Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu  tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss.

Mēnosas sala tās iemītniecēm piedāvā pilnu pašapgādi − viņas audzē kazas gaļai un pienam, kopj vīna dārzus, olīvkokus un dārzeņu laukus, iegūst medu. Uz salas dzīvo asins gliemeņu kolonija, no kurām iegūst retu sarkano krāsvielu, to mūķenes pārdod un par iegūto sudrabu pērk graudus, zivis, sāli, garšvielas un vīraku. Atbilstoši klostera reglamentam un rituāliem rit dienas, mēneši, gadi, līdz mierpilno, gadu simtiem ilgušo kārtību pārtrauc naidīgs uzbrukums no ārpuses − Jaī tēvs ar rokaspuišiem ierodas meklēt aizbēgušo meitu. Tas ir notikums, kas nopietni saviļņo mazo kopienu un neiztiek bez upuriem.

Kā jau teicu, romāns man cieši nesaistās ar fantāzijas žanru, jo būtībā viss ir reāls un saprotams − sieviešu kopiena, norobežojusies no ārpasaules, nodarbojas ar jaunu meiteņu izglītošanu, no kurām lielākā daļa dodas atpakaļ pasaulē, lai ar iegūtajām zināšanām darītu pasauli labāku. Diemžēl šajā pasaulē ir valstis, kurās meiteņu izglītošanos neatbalsta, un ziņas par Klosteri tajās klīst kā klusi nostāsti no mutes mutē. Klostera mitoloģija vēsta par Pirmmāti, kurai ir trīs sejas − Jaunava, Māte un Veča, un tām veltītas noslēpumainas mistērijas. Drīzāk tā ir mistika, kas ienāk romānā, kad vīriešu iebrukumus sieviešu kolektīvs atvaira ar buršanos un noslēpumains spēks ar Večas balsi palīdz cīnīties Marēsi.

Grāmatu lasot, domāju, ka varbūt varēja būt precīzākas saimniecības detaļas, arī reliģiskie principi ir tikai ieskicēti, bez lieliem skaidrojumiem. Tai pašā laikā − ja grāmata ir domāta jauniešiem − tēmas ir izvērstas gana plaši un nenovērš uzmanību no varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Es ceru uz to, ka Turtšaninovas nākamajā sērijas grāmatā, kas šogad jau iznākusi, būs vairāk par mitoloģiju, reliģiju un mistērijām. Jo grāmata ir “Marēsi” prikvels un saucas “Naondel” − tāpat kā kuģis, kas uz Mēnosas salu atveda septiņas pirmmāsas, kuras nozaga zināšanas un bēga no zemes, kur ļauns vīrs bija sagrābis varu un slikti apgājās ar saviem ļaudīm.

Mani vārdi, Marēsi vārdi, paliks dzīvot starp citām Klostera grāmatām simtiem gadu. Ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs, vārdi paliks. Tā ir doma, kas man liek noreibt, tieši tāpat kā tad, kad es skatos zvaigznēm nosētajās nakts debesīs.

Advertisements