Sākums

Leo Perucs “Svētā Pētera sniegs” (2010)

1 komentārs

Leo Perucs. Svētā Pētera sniegs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Leo Perutz. St.Petri-Schnee. 1933)

perucs_sveta-peteraZiemas pēdējās sniegotās dienās atcerējos par kādu grāmatu, ko lasīju pirms vairāk nekā gada, bet tā visu laiku gaidījusi savu aprakstīšanas brīdi. Dīvainā kārtā par to atcerējos “Latvijas grāmatu izstādes 2017” apmeklēšanas kontekstā, bet par visu pēc kārtas.

Austriešu rakstnieka Leo Peruca īsromāns “Svētā Pētera sniegs” ir izdots tālajā 1933. gadā. Nupat Austrijas kaimiņvalstī Vācijā vēlēšanās ir uzvarējusi Nacistu partija un par kancleru ievēlēts partijas vadonis Hitlers. Par viņa suģestējošo ietekmi uz pūli ikviens var pārliecināties dokumentālos kadros, tai pašā laikā man palicis noslēpums, kā no skata necilais un pēc laikabiedru vērtējuma saskarsmē ne pārāk patīkamais cilvēks ir spējis izraisīt masu ekstāzi. Nevaru apgalvot, ka Peruca romāna sižetā ir velkamas tiešas paralēles ar Hitleru, tomēr autors jau nedzīvoja mucā un bija labi informēts par notiekošo.

(Tekstā tālāk seko ievērojami maitekļi.)

Romāna darbība notiek Vestfālenē, Vācijas Rietumos, kādā nelielā ciematā starpkaru periodā. Morvedē ierodas jauns ārsts Ambergs, kurš iepazīstas ar vietējo baronu – brīvkungu fon Malhīnu. Baronam patīk viss vecais, savu muižu viņš negrib modernizēt, tai pašā laikā pie viņa strādā ārsta sena paziņa – grieķiete Bibiša, kura ir ķīmijas doktore. Ārsts mana, ka baronam ir kāds plāns, taču viņš pat nenojauš, cik tas ir vērienīgs – barons Malhīns sapņo atjaunot vienu no Svētās Romas impērijas dinastijām – Hohenštaufenus un pats būt blakus jaunajam “Frīdriham Otrajam” kā “Pestītājam bija Pēteris: vienkāršs zvejnieks, taču allaž viņam līdzās”. Šim grandiozajam nodomam baronam nepieciešams tautas masu atbalsts un to viņš plāno iegūt ar ķīmijas palīdzību. Barons izpētījis, ka lieli, reliģiozi satricinājumi pasaules vēsturē korelē ar labības sēnītes jeb “melno graudu” izplatības areālu un viņš ar ķīmiķes palīdzību iecerējis mākslīgi izveidot narkotiku, kas cilvēkos radītu reliģisku degsmi un ticības ekstāzi.

Vai tā ir zaimošana, ja es saku, ka tik cildenas jūtas kā nicinājumu pret nāvi mēs varam izraisīt ar niecīgu heroīna devu, tāpat kā sakāpinātu laimes gatavību – ar opiju vai baudas ekstāzi – ar kantaridīnu?

Barona plāns, protams, ir skaists, taču, kā viņu brīdina draudzes mācītājs – jūs domājat, ka piesaucat Jahvi, bet atnāks Molohs, kam ķēniņš upurēja cilvēkus. Fināls ir atbilstoši pamācošs.

Perucs romāna galveno stāstu ir ielicis fantāzijas rāmjos, jo ārsts to vēsta no slimības gultas un neviens – ne viņš pats, ne lasītājs – nesaprot, vai tie ir viņa slimības murgi vai atmiņas par hloroforma raisītām vīzijām, vai tas patiešām noticis īstenībā. Fantāzijas forma stāstījumam piešķir it kā leģendas, it kā pareģojuma noskaņu, taču vienlaikus, iespējams, arī pasargā autoru no tā laika fašisma ideoloģijas piekritējiem, kas romānā varēja saskatīt nevēlamas alegorijas (Anšlusa laikā autors emigrēja uz Palestīnu.)  Šobrīd pārlasot konstatēju, ka man ļoti patīk autora stils un tajā viss ir samērīgās proporcijās, tādēļ visticamāk reiz pameklēšu vēl kādu viņa romānu (latviski esmu lasījusi “Leonardo un Jūda“, vēl izdoti “Naktīs zem akmens tilta” (2003) un “Pastarās dienas meistars” (2001)).

Atgriežoties pie sākumā teiktā, ka par Peruca romānu atcerējos grāmatu izstādē, tad tas būtībā diezgan bieži notiek pēdējā laikā, kad regulāri vērojamas informācijas kara izpausmes. Ne vienmēr šie labības “melnie graudi” ir jāsaprot burtiski kā narkotiku alegorija, visbiežāk tie pie mums atnāk pastarpinātā un neuzbāzīgā formā, jauki smaidot kā Jehovas liecinieki pie ārdurvīm. Grāmatu izstāde notiek jau gadiem ilgi, tikai nezin kāpēc tieši šobrīd uzrodas liels Krievijas grāmatu stends ar atsevišķu skatuvīti un sarunu vietu, kuru atklāj Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis (kultūra ar politiku netiek jaukta, vai ne?) Nepārprotiet mani, es regulāri lasu krievu autoru darbus un principā neesmu “dzintariete”, taču, godīgi sakot, staigājot pa izstādi un no diviem skaļruņiem klausoties krievu valodu, man bija ļoti duālas izjūtas.

Ja vēl neesat skatījušies, tad ieteikšu jums ļoti jauku krievu multfilmu “Иван Царевич и Серый волк – 3” (2016), kurā cara dēls Ivans un Pelēkais vilks dodas ceļojumā uz Eiropu, tikmēr par valdnieku Krievzemē atstājot Putnubiedēkli; kad viņi atgriežas mājās, atklājas, ka brīnumains avots ir sācis ražot aveņu povidlu – kas šo zapti ēd, tas visu redz kā caur “rozā brillēm”. Ļoti labs krievu scenāristu darbs ar smalku ironiju, lai gan man šķiet, ka lielākā daļa publikas to nesaprata un turpina vien skatīties savus “povidlas” TV raidījumus. Man diemžēl nav pārliecības, ka visi Latvijas lasītāji un kultūras baudītāji ir apveltīti ar augsti attīstītu kritisko domāšanu un spēj atsijāt “melnos graudus” kultūras piedāvājumā.

 

Advertisements

Marija Kondo “Kārtības maģija” (2016)

10 komentāri

Marija Kondo. Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas / no angļu val. tulk. Dace Vanaga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. (Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying. 2011)

kondo_kartibas-magijaKad janvārī apcerēju Rūbinas grāmatu “Laimes projekts”, no viņas uzskaitītajām mēnešu tēmām gribēju sev paņemt tās, kas attiecas uz fizisko labsajūtu, Rūbinas izpratnē tas nozīmēja arī lieko krāmu izmešanu, kas uzlabotu dzīves telpu. Kaut kā nemanot es tiešām esmu sākusi ar to nodarboties, pa plauktiņam vien. Mājas atkrāmošana man gan ir ierasts process, rudenī pat diezgan sekmīgi atbrīvojos no pāris plauktiem grāmatu – nolēmu, ka diezgan daudz ir tādu, kas jau gadiem stāv rindā un gaida uz lasīšanu − ja gribēšu tās lasīt, dabūšu bibliotēkā.

Izdomāju veikt uzlabojumus ne tikai grāmatplauktos, tādēļ ideju ieguvei paņēmu palasīt slavenās japāņu kārtotājas Konmarī populāro pašpalīdzības grāmatu par kārtības ieviešanu mājās. Savulaik mani labi iedvesmoja Kārenas Kingstonas “Kā atbrīvoties no krāmiem ar fen-šui”, taču Kondo, protams, ir sava metode – ne sarežģīta, bet visas ģeniālās lietas taču esot vienkāršas. Viņai ir tāda savdabīga attieksme pret kārtības ieviešanu –  es to nosauktu par nedaudz ezotērisku. Māju viņa uztver kā vietu, kur cilvēks atpūšas, atgūst enerģiju, un dzīves telpa un lietas tajā tiek personificētas. Nedaudz dīvaini, protams, teikt paldies rokassomiņai par darbu vai sirsnīgi atvadīties no vecas kleitas, tomēr doma par māju kā spēka vietu ir simpātiska. Kondo piemin, ka savulaik vairākus gadus bijusi sintoistu svētnīcas kalpotāja – varbūt tas izskaidro viņas filozofiju.

Kondo kārtības ieviešanai ir vairāki postulāti. Pats galvenais ir tāds, ka visām mantām ir “jāizstaro prieks” − tokimeku. Un tas ir galvenais kritērijs, lai saprastu, vai mantu paturēt savās mājās. Teikšu godīgi − no sākuma tas šķiet pārāk jocīgi, un ir taču lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, bez nekāda prieka vai skumjām. Tomēr es nolēmu pamēģināt, kārtojot savu apģērbu, un atklāju, ka ir lietas, ko es skaidri gribu paturēt, ir lietas, ko sen jau vajadzēja izmest vai atdot, bet trešai grupai, par kuru svārstījos, lieti noderēja šis jautājums – vai šī manta izstaro prieku? (lai cik muļķīgi tas neskanētu). Man patīk Kondo doma, ka mantu šķirošana ir savdabīgs cilvēka ceļš uz sevis izpratni.

Jautājums, ko vēlaties paturēt, patiesībā ir jautājums par to, kā vēlaties dzīvot savu dzīvi.

marie-kondo-foldingNākamie Kondo postulāti − pirmkārt, kārtību ievieš nevis pēc telpu principa, bet savāc un sadala lietas pēc veida: vispirms viss apģērbs, tad grāmatas, tad komono (visādi sīkumi) un beidzot – lietas ar sentimentālu vērtību. Otrkārt, kārtības ieviešana ir jāveic vienā lielā piegājienā, nav nekāds “mazumiņš katru dienu”. Pirmajam principam es varētu piekrist, tomēr otrs gan man nederēs. Protams, ja cilvēkam ir gadu desmitiem veidoti krājumi, tad rīkoties krasi un apņēmīgi ir vienkārši nepieciešams, tomēr tiem, kas regulāri kaut nedaudz “atkrāmo”, tas nav vajadzīgs. Man ir nepieciešams nedaudz padomāt, jo es lietas ne tikai šķiroju uz ārā mešanu, bet arī gribu izdomāt,kā tās sakārtot ērtāk un pārskatāmāk. Te lieti noder Konmarī piedāvātās apģērbu locīšanas metodes − viss tiešām izskatās glīti un ir ērtāk sasniedzams.

Par ārā mešanu man ir savas pārdomas – ne vienmēr lietu izmešana ir atrisināma viegli un ātri, dažreiz cilvēki veido ap sevi priekšmetu kalnus nopietnu psiholoģisku problēmu mākti un būtībā lietas viņus savā veidā pasargā un nomierina (kādreiz bija tāds live-show, kur pie cilvēkiem, kas neko nemet ārā, brauca ar psihologu, un tam tiešām bija savs iemesls). Es nesen skatījos interesantu Youtube kanālu, kura saimniece Christine Kobzeff kādreiz bija milzīgas kosmētikas kolekcijas īpašniece (jā, viņa tiešām to sauca par kolekciju). Video pirms pieciem gadiem viņa ar lielu mīlestība stāsta par savām skaistumlietiņām, kuras ir glīti sakārtotas, sašķirotas pa atvilktnēm, katrai acu ēnai un lūpukrāsai viņa no galvas zina nosaukumu. Taču kaut kādā brīdī viņa saprata, ka nupat ir par traku – un ir viens mokošs video, kur viņa no 120(!)  lūpukrāsām cenšas atlasīt atdodamās (manuprāt, viņai izdevās atlasīt nepilnas divdesmit). Tam seko vēl daudzi tāda veida video, paiet pāris gadi, līdz viņa lepni saka: man ir 11 lūpukrāsas. Un visa viņas dekoratīvā kosmētika ietilpst vienā atvilktnē. Bet tas ir bijis ceļš, kura laikā Kristīne pārveido savu dzīvesveidu un iemesls kosmētikas krāšanai izrādās meklējams bērnībā – disfunkcionālā ģimenē, kur mammai bija psihiska slimība un Kristīne bija spiesta slēpt savas lietas.

Marijas Kondo metode ir kļuvusi ļoti populāra visā pasaulē, kas īstenībā ir nedaudz pārsteidzoši, jo nekā kardināli jauna tajā nav. Pat pašā Japānā viņa nav ne pirmā, ne vienīgā kārtības kultūras skolotāja. Es domāju, ka viņas popularitāte varētu būt izskaidrojama ar šo nelielo ezotērikas piedevu − mums nav apnicīgi jātīra māja, mēs “meklējam prieku” un mantu šķirošana pārvēršas rotaļā. Kā arī, iespējams, Kondo ir trāpījusi kārtējā minimālisma vilnī, kas laiku pa laikam pāršalc pasauli un rodas kā pretsvars patērnieciskumam.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt, ka Konmarī metode piedāvā veidu, kā saņemties un iztīrīt savu māju − vienreiz un nopietni.  Tai pašā laikā tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai viņš nemetīsies veco mantu vietā pirkt jaunas un tās pašas vecās, “priekā starojošās” noliks vietā un turēs kārtībā.

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Komentēt

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

abgarjan_manunaKā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

abgarjana_manuna_baVispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Februāra meitene

Komentēt

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)