Leo Perucs. Svētā Pētera sniegs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Leo Perutz. St.Petri-Schnee. 1933)

perucs_sveta-peteraZiemas pēdējās sniegotās dienās atcerējos par kādu grāmatu, ko lasīju pirms vairāk nekā gada, bet tā visu laiku gaidījusi savu aprakstīšanas brīdi. Dīvainā kārtā par to atcerējos “Latvijas grāmatu izstādes 2017” apmeklēšanas kontekstā, bet par visu pēc kārtas.

Austriešu rakstnieka Leo Peruca īsromāns “Svētā Pētera sniegs” ir izdots tālajā 1933. gadā. Nupat Austrijas kaimiņvalstī Vācijā vēlēšanās ir uzvarējusi Nacistu partija un par kancleru ievēlēts partijas vadonis Hitlers. Par viņa suģestējošo ietekmi uz pūli ikviens var pārliecināties dokumentālos kadros, tai pašā laikā man palicis noslēpums, kā no skata necilais un pēc laikabiedru vērtējuma saskarsmē ne pārāk patīkamais cilvēks ir spējis izraisīt masu ekstāzi. Nevaru apgalvot, ka Peruca romāna sižetā ir velkamas tiešas paralēles ar Hitleru, tomēr autors jau nedzīvoja mucā un bija labi informēts par notiekošo.

(Tekstā tālāk seko ievērojami maitekļi.)

Romāna darbība notiek Vestfālenē, Vācijas Rietumos, kādā nelielā ciematā starpkaru periodā. Morvedē ierodas jauns ārsts Ambergs, kurš iepazīstas ar vietējo baronu – brīvkungu fon Malhīnu. Baronam patīk viss vecais, savu muižu viņš negrib modernizēt, tai pašā laikā pie viņa strādā ārsta sena paziņa – grieķiete Bibiša, kura ir ķīmijas doktore. Ārsts mana, ka baronam ir kāds plāns, taču viņš pat nenojauš, cik tas ir vērienīgs – barons Malhīns sapņo atjaunot vienu no Svētās Romas impērijas dinastijām – Hohenštaufenus un pats būt blakus jaunajam “Frīdriham Otrajam” kā “Pestītājam bija Pēteris: vienkāršs zvejnieks, taču allaž viņam līdzās”. Šim grandiozajam nodomam baronam nepieciešams tautas masu atbalsts un to viņš plāno iegūt ar ķīmijas palīdzību. Barons izpētījis, ka lieli, reliģiozi satricinājumi pasaules vēsturē korelē ar labības sēnītes jeb “melno graudu” izplatības areālu un viņš ar ķīmiķes palīdzību iecerējis mākslīgi izveidot narkotiku, kas cilvēkos radītu reliģisku degsmi un ticības ekstāzi.

Vai tā ir zaimošana, ja es saku, ka tik cildenas jūtas kā nicinājumu pret nāvi mēs varam izraisīt ar niecīgu heroīna devu, tāpat kā sakāpinātu laimes gatavību – ar opiju vai baudas ekstāzi – ar kantaridīnu?

Barona plāns, protams, ir skaists, taču, kā viņu brīdina draudzes mācītājs – jūs domājat, ka piesaucat Jahvi, bet atnāks Molohs, kam ķēniņš upurēja cilvēkus. Fināls ir atbilstoši pamācošs.

Perucs romāna galveno stāstu ir ielicis fantāzijas rāmjos, jo ārsts to vēsta no slimības gultas un neviens – ne viņš pats, ne lasītājs – nesaprot, vai tie ir viņa slimības murgi vai atmiņas par hloroforma raisītām vīzijām, vai tas patiešām noticis īstenībā. Fantāzijas forma stāstījumam piešķir it kā leģendas, it kā pareģojuma noskaņu, taču vienlaikus, iespējams, arī pasargā autoru no tā laika fašisma ideoloģijas piekritējiem, kas romānā varēja saskatīt nevēlamas alegorijas (Anšlusa laikā autors emigrēja uz Palestīnu.)  Šobrīd pārlasot konstatēju, ka man ļoti patīk autora stils un tajā viss ir samērīgās proporcijās, tādēļ visticamāk reiz pameklēšu vēl kādu viņa romānu (latviski esmu lasījusi “Leonardo un Jūda“, vēl izdoti “Naktīs zem akmens tilta” (2003) un “Pastarās dienas meistars” (2001)).

Atgriežoties pie sākumā teiktā, ka par Peruca romānu atcerējos grāmatu izstādē, tad tas būtībā diezgan bieži notiek pēdējā laikā, kad regulāri vērojamas informācijas kara izpausmes. Ne vienmēr šie labības “melnie graudi” ir jāsaprot burtiski kā narkotiku alegorija, visbiežāk tie pie mums atnāk pastarpinātā un neuzbāzīgā formā, jauki smaidot kā Jehovas liecinieki pie ārdurvīm. Grāmatu izstāde notiek jau gadiem ilgi, tikai nezin kāpēc tieši šobrīd uzrodas liels Krievijas grāmatu stends ar atsevišķu skatuvīti un sarunu vietu, kuru atklāj Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis (kultūra ar politiku netiek jaukta, vai ne?) Nepārprotiet mani, es regulāri lasu krievu autoru darbus un principā neesmu “dzintariete”, taču, godīgi sakot, staigājot pa izstādi un no diviem skaļruņiem klausoties krievu valodu, man bija ļoti duālas izjūtas.

Ja vēl neesat skatījušies, tad ieteikšu jums ļoti jauku krievu multfilmu “Иван Царевич и Серый волк – 3” (2016), kurā cara dēls Ivans un Pelēkais vilks dodas ceļojumā uz Eiropu, tikmēr par valdnieku Krievzemē atstājot Putnubiedēkli; kad viņi atgriežas mājās, atklājas, ka brīnumains avots ir sācis ražot aveņu povidlu – kas šo zapti ēd, tas visu redz kā caur “rozā brillēm”. Ļoti labs krievu scenāristu darbs ar smalku ironiju, lai gan man šķiet, ka lielākā daļa publikas to nesaprata un turpina vien skatīties savus “povidlas” TV raidījumus. Man diemžēl nav pārliecības, ka visi Latvijas lasītāji un kultūras baudītāji ir apveltīti ar augsti attīstītu kritisko domāšanu un spēj atsijāt “melnos graudus” kultūras piedāvājumā.

 

Advertisements