Sākums

Ketrīna Stoketa “Kalpone” (2012)

1 komentārs

Ketrīna Stoketa. Kalpone / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kathryn Stockett. The Help. 2009)

Amerikāņu rakstnieces Stoketas romāns “Kalpone” manā plauktā ir bijis ilgu laiku, un tikpat ilgu laiku es taisos lasīt tematisku izlasi par ASV Dienvidu štatiem, t.s. Dixie. Kā redzams, tas vēl nav noticis un kad nu vēl notiks, tādēļ iedvesmojos no Mairitas, kura pēc ieilgušas lasīšanas nesen pabeidza “Kalponi”, un izņēmu no plaukta savu grāmatu. Izlasīju to un pēc tikpat nejaušas atlases principa izlasīju arī nākamo romānu (Dž. Vorsas “Izsauciet vecmāti!”), un sapratu, ka martā vienu pēc otras esmu izlasījusi trīs grāmatas, kuras sieviete sarakstījusi par sievietēm, to darbība notiek 20. gs. 50. un 60.gadu mijā, atšķiras tikai valstis − Krievija, ASV un Anglija, bet pašas grāmatas sarakstītas jau 21. gadsimtā. Man bija interesanti salīdzināt un jāsaka, ka atšķirība bija ievērojama, ja atskaita to, ka visās (grāmatās un sievietēs) ir vēlme pēc labākas, laimīgākas dzīves un sakārtotākas pasaules.

Romāna “Kalpone” darbība notiek Misisipī štatā, Džeksonas pilsētā. Jau vairākus gadu desmitus ASV norisinās afroamerikāņu cīņa par cilvēktiesībām, un 50. gadu beigās tā jau ir vienota, organizēta kustība. ASV Dienvidu štatos pārmaiņas notiek daudz grūtāk nekā Ziemeļos, un daudzi dienvidnieki izvēlas ignorēt saspringto situāciju, kas kļūst aizvien nokaitētāka un aizvien biežāk noved pie vardarbīgām sadursmēm. Stoketa nav pievērsusies kādas afroamerikāņu aizstāves cīņas gaitām, demonstrācijām un tiesu prāvām, tā vietā romāna darbība pieticīgi notiek dienvidnieku mājās un galvenās varones ir melnādainas kalpones un viņu kundzes − bālģīmes. Jāpiezīmē, ka feminisma otrais vilnis vēl nav pāršalcis Dienvidus, tādēļ baltās meitenes arī atrodas savdabīgā sprostā − viņu galvenās dzīves lomas ir sieva un māte, bet domas par jebkādu profesionālo karjeru netiek atbalstītas. Tā nu baltās kundzes, kas grāmatā lielākoties tiešām ir ļoti jaunas − divdesmitgadnieces, izklaidējas iknedēļas bridža partijās, labdarības pulciņos un komandējot savas melnādainās kalpones, kas kopj viņu māju, gatavo ēdienu un audzina viņu bērnus.

Romānā ir trīs stāstnieces, kuras pamīšus vēsta par notikumiem. Pirmā ir gados vecākā kalpone Eibilīna, kas zaudējusi savu dēlu balto nevērības dēļ, otrā − jaunāka kalpone Minnija, kurai ir liela ģimene un nešpetna mēle, bet trešā ir balto kokvilnas fermas īpašnieku meita Skītere, kurai ienācis prātā, ka ar melnādaino kalpoņu dzīvesstāstiem viņa varētu ieinteresēt izdevējus un uzsākt rakstnieces karjeru. Drošības situācija štatā un pilsētā ir bīstama, tādēļ šāda dzīvesstāstu pierakstīšana var beigties ļoti bēdīgi gan melnajām kalponēm, gan baltajai censonei. Autore daudz laika velta, lai pastāstītu par varoņu ģimenēm un darba apstākļiem, raksturotu balto un melno attiecības, kas būvētas uz pastāvošo likumu bāzes. Grāmatā ir viens izteikti negatīvs otrā plāna personāžs − vietējās dāmu komitejas priekšsēdētāja Hillija Holbruka, kas brīžiem kļūst tik groteska, ka atgādina Kruelu de Vilu. Pretstats viņai ir Minnijas saimniece Sīlija Fūta, kas pati uzaugusi nabadzībā un neuzskata par kaunu sēdēt un ēst pie viena galda ar kalponi; diemžēl Sīlijai nav dots pietiekami daudz prāta, lai konkurētu ar viltīgo un valdonīgo Hilliju. Nedaudz izbrīna, ka galvenās lomas ir atdotas ļoti jaunām sievietēm, kuru mātes ir pataisītas par slimām un nobīdītas malā, jo parasti dažādās labdarības organizācijās noteicošais vārds pieder vidēja vecuma kundzēm, kuru vīri ieņem vadošus amatus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet dāmu komitejas sapulce Džeksonā stipri vien atgādināja padomju arodbiedrības sanāksmi Ļeņingradā no manas iepriekš lasītās grāmatas − padevīgu kazu bars, kura priekšgalā nolikta valdonīga bāba, kas iedomājas, ka var regulēt citu cilvēku dzīves.

Lai arī Stoketas attēlotās situācijas un attieksme pret afroamerikāņiem, protams, ir lielākai daļai mūsdienu cilvēku nepieņemamas, tomēr rakstītais pārsvarā atstāj tāda pop-romāna iespaidu. Labi uzrakstīts, saistoši raksturi, komiski gadījumi mijas ar aizkustinošiem momentiem, ar romāna palīdzību var iegūt virspusēju ieskatu par tā brīža situāciju Misisipī, taču tā nav literatūra, kas aizgrābtu pati par sevi – vienkārši krietns, profesionāli uzrakstīts romāns. Mēģināju noskatīties arī Holivudas filmu ar tādu pašu nosaukumu, bet tālāk par pusi netiku − kaut kā uz ekrāna tas viss izskatījās vēl popsīgāk un sievietēm draudošās briesmas par atklātību, ko romānā izdevās attēlot diezgan ticami, filmā šķita kā koķetēšana. Man arī nekādi neizdevās sasaistīt Emmu Stounu ar galvenās baltādainās varones Skīteres tēlu − fiziskā veidola un uzvedības nesakritība padarīja nesaprotamu un pat neticamu dažu sižeta pavērsienu.

Es neesmu pārliecināta, ka romāns “Kalpone” ir nesis kādu oriģinālu, būtisku pienesumu afroamerikāņu diskriminācijas tēmai, kas attēlota jau tūkstošos daiļdarbu. Turklāt būtisks mīnuss man šķiet diezgan  vienpusējais uzstādījums: baltās sievietes (ar pāris izņēmumiem) ir savtīgas, manierīgas būtnes, kas nemīl savus bērnus, kurus uzaudzina čaklas un sirsnīgas melnādainās, kam dzīve dara pāri jau no bērnu dienām. Man ir tādas klusas aizdomas, ka būt par kalponi nav viegli ar jebkuru ādas krāsa un dažs labs baltais atradās vēl nožēlojamākā stāvoklī, tādēļ lielu daļu romānā aprakstītā var attiecināt uz sabiedrības sociālo nevienlīdzību, nevis rasu diskrimināciju.

Елена Чижова “Время женщин”(2010)

Komentēt

Елена Чижова. Время женщин. – Москва: АСТ, Астрель, 2010.

Jeļenas Čižovas grāmata manā plauktā gulēja jau krietnu laiku, līdz noskatījos par to vienu vlogu un atcerējos, ka vispār martā derētu lasīt grāmatas, ko sievietes uzrakstījušas par sievietēm. Visticamākais, ka grāmatu es nopirku, jo 2009. gadā tā saņēma krievu Bukeru kā labākais romāns krievu valodā, ka arī tēma – pēckara dzīve Ļeņingradā – šķita saistoša. Un kavējos lasīt arī tēmas dēļ, jo neko priecīgu tā nesolīja. Iespējams, tā ir kopēja postpadomju telpas tradīcija – pagātni attēlot padrūmās krāsās, lai gan (aizsteidzoties priekšā izklāstam) jāatzīmē, ka Čižova ir izmantojusi ļoti tumšu paleti.

Romāna darbība sākas 50-to gadu otrā pusē. Jauna sieviete Antoņina ir atbraukusi no laukiem uz Ļeņingradu strādāt kādā uzņēmumā, par to viņai piešķir vietu strādnieku kopmītnē (šadu darbaspēku nievīgi dēvē par “лимитá”). Saskaņā ar Pelnrušķītes shēmu viņa iepazīstas ar princi, tomēr princis drīz nozūd, atstājot viņu grūtu. Pēc bērna piedzimšanas Antoņinai piešķir istabu komunālā dzīvoklī, kur dzīvo vēl trīs pilsones, kas jaunību pieredzējušas pirms revolūcijas. Kā trīs moiras Ariadne, Glikērija un Jevdokija apstāj mazo meiteni un turmāk aktīvi piedalās tās audzināšanā. Māte meiteni nosaukusi padomju laikam dīvainā vārdā par Suzannu, bet “moiras” apspriežas un nolemj meiteni slepus nokristīt par Sofiju un tādā vārdā to dēvēt mājās. Mazā Sofija ļoti ilgi nerunā, taču tas netraucē viņai ierādīt pat franču valodu un iegūt visādi citādi smalku cara laika audzināšanu. Ar līdzekļiem gan ir ļoti trūcīgi, pensijas “moirām” ir ļoti mazas, un Antoņina  raujas vairākās maiņās, lai savilktu galus kopā.

Romānu caurstrāvo bažas un nemiers, autore dod vārdu gan mātei, gan meitai, gan “moirām”. Antoņina uztraucas par iztiku, pārtikas un drēbju iegūšanu, viņa ļoti nervozē, lai par meitas mēmumu neuzzina darbā, jo citādi – “atnāks, atņems, ieliks iestādē”. Romānā labi parādīts, kā vietējās varas – nosacītās “dāmu komitejas” neredzamā roka ir sastingusi brīdinošā žestā virs visiem uzņēmuma darbiniekiem un uzmana, lai viss būtu “kā pienākas”. Cilvēku personiskā dzīve ir visa kolektīva uzraudzībā. “Moiras” nespēj sadzīvot ar jauno iekārtu, viņas visas ir kara laikā vai Staļina represijās pazaudējušas savus tuviniekus, praktiski vientuļas un Sofija viņu dzīvē ir kā mazs saulstariņš.

J.Antipova “Meitene no Pereslavļas”(1964)

“Sieviešu laiks” nav garš romāns, taču es biju laimīga, kad tas beidzās, jo tas bija drūmi. Antoņina nopietni saslimst, tur ir daudz murgainu sapņu, kam pa vidu jaucas reliģijas atliekas, zemnieku māņticība, padomju represijas. Ne viņas, ne citu romāna varoņu dzīvi nav par ko apskaust – cilvēki staigā kā pa virvi virs bezdibeņa, cenšoties nepaklupt padomju sistēmas ierobežojumos. Visi ir iebaidīti, tramīgi, un pat labie varoņi var izpausties tikai slepus, pa kluso. Man patika, kā romānā ir parādīta ikdiena – komunālā virtuve, pārtikas ieguve rindās, darbs rūpnīcā, pieticīgā izklaide, pastaigas pa Ļeņingradu. Tai pašā laikā tas viss tomēr bija ļoti pietuvināti, subjektīvi vairāku sieviešu skatījumi uz dzīvi, gribējās, lai autore ik pa laikam paņem plašāk un ieliek varoņus lielākā ainā. Lai gan – arī tādam skatījumam ir vieta zem saules.

Romāna izskaņā Sofija ir pieaugusi, kļuvusi par mākslinieci un 80-to gadu beigās atskatās uz savu bērnību. Viņa jūt lielu nostaļģiju pēc savām “babuškām” un bērnības laiku, kad mēmums viņu vienlaikus norobežoja un pasargāja no lielās pasaules. Autore gan nav izvērsti parādījusi Sofijas dzīvi pusaudžu gados un jaunībā, tikai pametusi vispārēju informāciju, bet būtu bijis interesanti uzzināt, kā un kāpēc Sofija beidzot sāka runāt, kā iekļāvās padomju “kolektīvā”. Iespējams, ka romānu bija vērts lasīt, lai iegūtu ne tik daudz faktu, cik izbaudīt padomju Ļeņingradas atmosfēru (kurā atgriezties gan negribas).

Ziema #2017: kopsavilkums un atā!

16 komentāri

mopsis_tulpesLasu, kā daudzi veido mēnešu kopsavilkumus un favorītu sarakstus, un arī man jau sen gribas kaut kā atskaitīties par visādām lietām – ne tikai grāmatām, bet arī par to, kas iepaticies vai bijis uzmanības vērts visās citās dzīves jomās. Katra mēneša beigās es noteikti nespēšu “kopsavilkties”, taču četrreiz gadā tas ir paceļams pasākums.

No decembra līdz februārim es izlasīju 16 grāmatas, diemžēl uzrakstījusi esmu tikai par septiņām. Decembrī nopirku piecas grāmatas (tikai jau vairs neatceros kuras), janvārī – patīkamu nulli, februārī – piecas grāmatas, no kurām četras esmu izlasījusi, bet piektā drīzāk ir uzziņu literatūra un es to aktīvi izmantoju. Janvārī izveidoju sev skaistu lasīšanas sarakstu, kura vadmotīvs bija 1.Pasaules karš, taču ļoti veiksmīgi to pilnībā ignorēju un lasīju zviedru autorus – jaunu Lindgrēnes biogrāfiju, nelasītu Lindgrēnes grāmatiņu, izslavēto “Vīrs, vārdā Ūve” un Lekbergas detektīvu. Gribēju izlasīt arī Valgrēna “Gaišreģi”, bet gana ātri atklāju, ka galvenais varonis – pretīgs punduris – man riebjas tik ļoti, ka riebjas pati grāmata. Februāris sanāca īss un saraustīts mēnesis, lasīju postapokaliptisko “Vongezeru”, jauno Meksikas sēru stāstu “Lūgšanas par nolaupītajām” un divas praktiskas grāmatas par mājas kārtošanu un skaistumkopšanu.

Šajā gadā pagaidām esmu pavisam nekulturāla, nekur neesmu gājusi un savu enerģiju lielākoties veltījusi praktiskām lietām. Varētu gan pieminēt, ka manu skatāmo vlogu sarakstu ir papildinājušas trīs jaukas dāmas, ļoti interesantas personības. Pirmā ir no Sočiem – Jūlija Volkodava, kas ir savā jomā pazīstama kopiraitere (kā šo zvēru sauc latviski?), veiksmīgi pelna naudiņu internetā, taču nesen sākusi rakstīt arī romānus un nu jau uztapis otrais. Otrā ir Anastasija no Anglijas, kura pagaidām savus vlogus ieraksta paralēli angliski un krieviski, jo praktiski pusi dzīves jau dzīvo ārpus Krievijas. Viņas doktora disertācija ir par Alcheimera slimību, taču šobrīd viņa vidusskolā pasniedz bioloģiju un fiziku. Trešā ir maskaviete Ksenija, kura kādreiz pastāsta arī par grāmatām, taču viņas lielā kaislība ir balets, un es, viņu skatoties, varu uzzināt vairāk par Maskavas kultūras dzīvi. Paradoksāli, ka viņas darbs ir saistīts ar celtniecības instrumentu pārdošanu un vlogot viņa sākusi par skaistumkopšanu, lai varētu parunāt par kaut ko sievišķīgu.

Šī ziema man iezīmēsies ar to, ka dīvainā kārtā patiešām būšu nedaudz pārveidojusi savus ieradumus. Pašu galveno – laikus iet gulēt – man gan nav izdevies iegūt, tas bija labi tikai kādu nedēļu. Apstākļu spiesta, pārskatīju visu savu kosmētiku, jo ziemas sākumā piedzīvoju vēl nebijušu ādas sausuma krīzi un atklāju, ka ierastie līdzekļi nestrādā. Par laimi atcerējos, ka savulaik labi līdzēja Avene Cold Cream un tam pievienoju Avene Hydrance Optimale Riche. Atklājums man bija Stendera kopjošā kosmētika: vispirms ļoti iepatikās matu šampūns  un kondicionieris normāliem matiem, bet pēc tam atklāju Nakts sejas masku ar bišu māšu peru pieniņu, kas tiešām lieliski palīdzēja ziemā. No kopjošām ziedītēm gribu pievērst uzmanību pašmāju “Deiro” ražotajai bišu vaska ziedei “Rota” ar propolisa un mūmija ekstraktiem un smiltsērkšķu eļļu – ziede tiešām strādā un uzlabo ādas stāvokli, der visādiem izsitumiem. Mana klusā vēlme būtu tāda veida produktus ar lielisku sastāvu padarīt plašāk pieejamus, izveidojot krēmus un losjonus (šobrīd tā tiešām ir ziede vienkārša iepakojumā). Mans ķermeņa kopšanas favorīts šoziem bija ķermeņa sviests no Andalou Naturals Kukui Cocoa, kas smaržo kā īsts kakao auglis – tāda smarža ļoti palīdz samierināties ar to, ka agrā, tumšā ziemas rītā ir jāiet uz darbu. Otrs smaržīgais favorīts bija Valmieras salona “Līga” ražotais roku krēms “Upene”, kas ir ļoti barojošs un ogaini aromātisks (pirku Rīgas veikalā  “IDILLE”).

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Stephen Darbishire (1940) Snowdrops

Domāju, ka šo ziemu pietiekami rosīgi būšu pārdzīvojusi, pateicoties uztura bagātinātājam Q10. Man to uzdāvināja un faktiski pierunāja lietot ar argumentu par matu/nagu uzlabošanos, bet tikai pēc pāris nedēļu lietošanas, kad sajutos priekš janvāra aizdomīgi enerģiski, izlasīju, kam tas tieši ir domāts – Q10 piedalās šūnu enerģijas veidošanas procesā un ar gadiem iet mazumā. Manai tabletītei ir neliela deva Q10 – 30mg (acīmredzot man vairāk arī nevajag) un bonusā klāt pielikti vitamīni B2 un E. Es gan nekad neesmu bijusi īpaša vitamīnu dzērāja, tomēr kādreiz laikam tas tiešām palīdz un ir pat vajadzīgs. Bonusā es vēl padzēru linsēklu eļļu un sievietēm vajadzīgo naktssveces eļļu kapsulās.

Pavasaris klauvē pie durvīm, ziema jau tiešām apnikusi – šogad tā bija untumaina, ar sniegu neīstā brīdī. Lasīšanas plānus es neatklāšu (jo visticamāk tie izgāzīsies), bet gribētos gan martā uzrakstīt par visām sieviešu sarakstītām un sievišķīgām grāmatām, kas man sakrājušās. Un darba dienās iet ārā pusdienlaikā pastaigāties. Un nopirkt sev visādas jaukas mantas. Un izpildīt savu gavēņa apņemšanos. Un beidzot aiziet laikus gulēt.

Marta meitene

1 komentārs

dewit-deborah-1956-3

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)