Vladimir Volegov_1

Vladimirs Voļegovs. Uz muliņa Blanesā (2015)

Var dzīvot starp cilvēkiem un būt no viņiem jūdzēm tālu.

Es guļu zem ābeles un skatos vaļā acīm bez domām debesu zilumā, kur arī nav nekādu domu, ja neskaita mazo, balto mākonīšu domas, kuras vējš tikpat viegli uzpūš kā aiznes.

Es skatos, kā āboli aug pa pāriem zaros, pieglauzdami viens otram savus zaļos vaidziņus, kuri paliek ar katru dienu apaļāki.

Tepat ir cilvēki. Es dzirdu bērnu balsis, bet tas viss liekas tik tālu. Līdz ar veco ābeli es esmu iegrimis lielā vasaras snaudā, un man liekas, ka mani brāļi ir vecie, labsirdīgie koki, kuru augstās galotnes še redzu visapkārt. Es satrūkstos tikai, kad kāda putna balss mani uzrunā.

“Ēj, ēj,” kaija kliedz gandrīz cilvēka balsī, pāri laizdamās uz jūru.

Fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma “Vasaras snaudā” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).