Charles Merrill Mount (1928-1995) Reading a book

Vasara nav mūžīga, to Birks zināja,un to zināja arī Ronja. Bet nu viņi sāka dzīvot tā, it kā tā būtu mūžīga, un, cik vien labi spēja, viņi atvairīja visas mokošās domas par ziemu. Ik brīdi − no ausmas līdz krēslai un naktī – viņi gribēja izjust un izbaudīt vasaras saldmi. Lai dienas nāk un iet, viņi dzīvos vasaras skurbumā, neļaujoties raizēm. Viņiem bija palicis vēl pavisam īss laiciņš.

− Un to mums neviens nesabojās, − Birks sacīja.

Šai ziņā Ronja viņam piekrita.

− Es uzsūcu sevī vasaru, tāpat kā meža bites sūc medu, − viņa stāstīja. − Es vācu lielu vasaras pikuci, no kā dzīvot, kad… kad vairs nebūs vasaras. Vai tu zini, kas tajā ir?

Un viņa pastāstīja Birkam.

− Tas ir viens vienīgs sacepums no saules lēktiem un melleņu čemuriem, kas pilni ar mellenēm, un vasaras raibumiem, kas tev uz rokām, un mēness gaismas vakaros pār upi; un zvaigžņu debesīm, un meža dienvidus tveicē, kad saule apspīd priedes, un sīka vakara lietutiņa, un daudz kā cita, un vāverēm, un lapsām, un zaķiem, un aļņiem, un visiem savvaļas zirgiem, kurus mēs pazīstam, un laika, kad mēs peldam un jājam mežā, − jā, nu tu dzirdēji, ka tas ir sacepums no visa tā, kas ir vasara!

Fragments no Astrīdas Lindgrēnes grāmatas “Ronja − laupītāja meita” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC)

Advertisements