Adrian Allison (1890-1959) Woman Reading (1940)

Gaismiņa tikko ausa, kad mēs devāmies meža virzienā. Debesis bija apmākušās, pļavā gulēja silta migla. Rīta klusumā mežā tarkšķēja viens vienīgs putns. Vilka knābi gar koka stumbru, par sevi stāstīdams − te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrr. Mēs ar māti arī te bijām. Gājām brīnumu mežā, kur mūs gaidīja sēņu valstība. Apmākusies debess pašķīrās, no tās izlīda pavārgs saules stars, kas pieņēmās spēkā, un mežs pielija ar zeltainu gaismu. Eglēs, priedēs, bērzos, apsēs un papardēs trīsinājās rasa, mirdzēja smalki noaustie zirnekļu tīkli. Drīz, pavisam drīz tām bija jānāk. Tās nerādījās uzreiz. Tās parādījās, kad par tām stipri domāja.

Mēs gājām klusēdamas un koncentrēdamās. Runāšana varēja tās izbaidīt. Klusēšana darīja savu. Zem papardēm apsājā tupēja apšu kungi − bieziem kātiem un tumši sarkanām cepurēm, tālāk melnu lapu biežņā slēpās zaļganas cūcenes un milzīgās, baltās krimildes, uz meža ceļa cita pēc citas bija izsprāgušas baravikas, mazās, glumās sviesta beciņas, gaileņu un rudmiešu puduri, sūnās kluknēja čigāneņu un bērzlapju podiņi. Mēs turējām klusumu, lai arī gribējās priecīgi bļaut. Mātes brilles palaikam aizsvīda, līdz viņa norāva tās no acīm un ielika kabatā. Gar meža malu pļavā uzgājām baltās atmatenes. Tās bija kā lieli, spēcīgi kamoli uz stipra kāta, kam bija uzvilkts viegls plīvura bruncīts. Sēņu dievs  mūs mīlēja. Grozi pildījās.

Mežmalas rīta piesaulē mēs apsēdāmies atvilkt elpu. Māte attina sviestmaizes. Tās bija gardākās sviestmaizes pasaulē. Un šis bija skaistākais pasaules rīts. Smaržoja sūnas, smaržoja sēnes mūsu grozos, koku miza smaržoja un debesis, kurās saule lēni un pamazīt sukāja savus zelta matus.

Nora Ikstena “Mātes piens” (Dienas Grāmata, 2015)

Advertisements