Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Advertisements