Carlo Bertocci (10)

Carlo Bertocci (1946) Lapas uz lapām

Pavasaris atnāk ar putnu dziesmām, rudens ievada mūs ziemas mēmumā. Bet arī viņam ir sava mūzika. Saulainās rudens dienās mežā dzied kukainīšu kori. Tur ir miljoniem mazu, spārnotu puteklīšu, kuri mežā meklē beidzamo aizvēju un siltumu un varbūt atnākuši tur nomirt. Tas ir vesels simfonisks orķestris, kur odiņš spēlē pirmo vijoli. Skaņa ir smalka un skumja.

(..)

Cik patīkami ir klejot pa mežu, atrast zīmes no mums svešās un tomēr tik tuvās putnu un zvēru dzīves, jo mēs no sendienām esam uzglabājuši pret viņiem kādu radniecīgu sajūtu. Savā mežā es bieži atradu galdu, uz kura vāverīte bija sēdējusi un ēdusi brokastis. Tas bija kāds lielāks celms platu, gludu virsu. Kā uz galda paliek dažreiz nenokoptas ēdiena paliekas, tā tur arvienu bija pamesta glīti apgrauzta ruda čiekura ruda čiekura serde. Rudenī, kad laikrakstos parādījās paziņojums, ka riekstus atļauts ievākt tikai no 15.septembra, vismazāk šo aizliegumu ievēroja vāveres, kuru šogad bija sevišķi daudz. Augusta beigās zem lazdām visa zeme bija nošķiesta negataviem riekstiem, līdz pusei nolobītu bārkstainu ārējo mizu. Pamēģinājusi saviem asiem zobiņiem, ka rieksts vēl neatlobās no čaulas un ir zaļš, vāverīte bija nometusi to zemē. Vēsās, lietainās dienas viņa pavada savās mīkstās sūnu ligzdās, kur savilkts daudz brūnu riekstu, un priecājas par rudens bagātību, šūpodamās vējā līdz ar savu koku.

Fragmenti no Kārļa Skalbes tēlojuma “Rudens noskaņas” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Advertisements