Astrida Lindgrēne. Mio, manu Mio! / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – (Lasītprieks!). Pirmoreiz latviski darbs iznācis sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. (Astrid Lindgren. Mio, min Mio. 1954)

1952. gada vasara Astridai Lindgrēnei bija smags laiks − jūnijā nomira viņas vīrs. Viņa nāve bija pēkšņa, tomēr Stūrem Lingrēnam jau sen bija veselības problēmas un ģimene zināmā mērā bija gatava šādam iznākumam. Lindgrēne neieslīga depresijā, turpināja rakstīt, taču sēras un skumjas viņā turpināja dzīvot. 1954. gada pavasarī viņa uzrakstīja pasaku par vientuļu puisēnu Busi, kurš nevienam nav vajadzīgs − iespējams, tā ir bēdīgākā, bet vienlaikus arī dziednieciskākā no Lingrēnes grāmatām.

“Mio, manu Mio!” Lindgrēnei ir pirmā grāmata fantāzijas žanrā, un tās pirmsākumi meklējami Astridas bērnībā, kad viņai kaimiņu meitene pastāstīja pasaku par princi Florestānu, kuram tēvs neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās no ļauna milža. Savukārt 1950. gadā Ziemassvētku žurnālā “Idun” tika publicēts stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk pārtapa par “Mio, manu Mio!” pirmo nodaļu.

Grāmatas galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Buse, kurš maziņš paņemts no bērnunama, bet adoptētājiem īstenībā nav vajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaismas un ģimenes sēžas pie vakariņu galda − tikai viņš ir viens, tumsā. Zēns izdomā pasaku par princi Mio, kurš beidzot Tāltālā zemē atrod savu tēvu karali un viņam sākas laimīga dzīve. Taču saskaņā ar pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, šajā cīņā viņam palīdz draugs Jum-jums un balta ķēve ar zelta krēpēm Miramise. Izejot cauri smagiem pārdzīvojumiem, Mio pievar ļauno Kato un atdod dzīvei Svešo zemi ar nolaupītajiem bērniem.

Ilonas Vīklandes ilustrācija

Grāmatas stils ir lirisks un, visticamāk apzināti, ievērota tradicionālai pasakai raksturīga izteiksme. Galvenais varonis tiek ievietots izteikti duālā pasaulē − vispirms nepatīkama realitāte kontrastā ar gaišo fantāziju, tad fantāzijas pasaulē tiek iezīmēta melnā, ļaunā puse. No gaišās puses tumšajā galvenais varonis nonāk caur Krēslaino mežu, savukārt savu misiju − sakaut ļauno bruņinieku − Mio uzzina no burvju akas, kas čukstus stāsta pasakas. Pirms nonākšanas Svešajā zemē, Mio dažādos veidos iegūst burvju palīglīdzekļus, kas viņam palīdzēs cīņā ar Kato. Lindgrēne daudzas reizes atkārto − melns, tumšs, drūms, tumsa, skumjas, vientulība, viens, kas nav apnicīgi, bet vairo sajūtu, ka pamazām ap galveno varoni savelkas briesmas. Mio draugs Jum-jums pasakas drūmākajā posmā vairākas reizes atkārto tekstu, kurā daļa nemainās: “Ja vien ceļš nebūtu tik tumšs, ja vien kalni nebūtu tik melni un ja mēs nebūtu tik mazi un vientuļi” − katru reizi it kā tiek nosaukts tas, kas tobrīd izraisa vislielākās bailes,un uzsvērts, cik gan cilvēks ir mazs, salīdzinot ar pasauli. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir liels, melns, vientuļš putns − Raudu putns, kurš jau pasakas sākumā parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē − viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziedāto, taču tā dara sāpes.

Lai arī “Mio, manu Mio!” ir definējams kā pieaugšanas stāsts fantāzijas žanrā, tomēr spilgtāk nekā citos šāda stila daiļdarbos ir vērojams iespējamais terapeitiskais efekts. Tāds stāsts varētu dot spēku gan bērnam, kas cīnās ar smagu slimību, gan pieaugušajam, kas pārdzīvo sēras vai depresiju. Mio ir mazs, sākumā nelaimīgs bērns, kurš atrod savu mīlošo tēvu un uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt dažādos vārdos: nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēne sniedz mierinājumu, ka negatīvais ir pieveicams, mazi spēki ar apkārtējo palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli. Tai pašā laikā Lindgrēne ir reāliste, un Raudu putns ar skumjo dziesmu tomēr ir daļa no gaišās pasaules. Rakstniece savus sērojošos draugus vēstulēs mierināja ar ķīniešu sakāmvārdu: “Tu nevari kavēt skumju putnus lidot virs tavas galvas, bet tu vari kavēt tos būvēt ligzdu tavos matos.”

***

Lindgrēnei latviešu valodā ir bijuši trīs tulkotāji − Elija Kliene, Mudīte Treimane un Vilnis Treimanis, un faktiski var teikt, ka pārtulkots vairākums rakstnieces daiļdarbu, turklāt liela daļa vairākas reizes pārizdota. Pirmie izdevumi jau ir “nolasīti”, bet pēdējie iznāk cieto un spožo vāku sērijā, kura man šķiet drīzāk praktiska, bet ne skaista. Tā kā Lindgrēni lasa joprojām, un, cerams, arī lasīs, man kā pieaugušai lasītājai gribas jau kaut ko citā kvalitātē. Es ar lielu prieku lasītu Lindgrēnes Kopotos rakstus, kuros satiktos tik daudzi no bērnībā iemīļotiem personāžiem.

 

Advertisements