Sākums

Mēliss Frīdentāls “Bites” (2015)

3 komentāri

Mēliss Frīdentāls. Bites / no igauņu val. tulk. M.Grīnberga. – Rīga: Mansards, 2015. (Meelis Friedenthal. Mesilased. 2012.)

Mūsdienu igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla vēsturisko romānu man pagājušos Ziemassvētkos lasīšanai iedāvināja MsMarii. Sākumā mani tas nedaudz izbrīnīja, jo atcerējos, ka viņa pati šo grāmatu novērtēja kā vidēji labu, bet vēlāk gan laikam domas mainīja uz pozitīvo pusi. Nu jau pēc izlasīšanas varu teikt, ka “Bites”, iespējams, līdzinās Zēbalda “Austerlicam”, kuru lasīju ilgi un miegaini, nedaudz mokoties ar tekstu, taču vēlāk atklāju, ka romāna atstātais iespaids ir ilgstošs un pat pēc gadiem, aizmirsusi romāna notikumus, es neizmirstu romāna gaisotni un radītās sajūtas. Kaut kā man šķita, ka slapjš oktobris būs īstais brīdis, lai lasītu “Bites”, kuras pieteikumā rakstīts, ka tās fons ir “lietus, smakas, slimības un trūdi”.

Sākumā “Bites”mūs aizved uz 17.gadsimta Tallinu − tas ir drēgns rudens, kurā students Laurentijs pēc gara jūras ceļa ierodas no tālās Holandes. Viņa galamērķis ir Tērbatas universitāte, šajā Eiropas provinces augstskolā Laurentijs vēlas turpināt savas studijas, jo autors vairākkārt garāmejot norāda, ka no iepriekšējās mācību iestādes Laurentijs bijis spiests aizbraukt pēc skandāla. Laurentijs ir tāds vientulīgs, skumjš tipiņš, kurš ceļo ar savu papagaili Klodiju, kas viņam ir dvēseles draugs un mierinājums. Noprotams, ka filozofijas studijas padziļinājušas Laurentija grūtsirdību, un viņš arī ieņēmis galvā, ka viņam piemīt “ļauna acs”, kas tā brīža Eiropas raganu medību atmosfērā ir galīgi nevēlama īpašība.

Pie viņa vājās dvēseles bija pieķērusies melanholija un tukšums, un viņš pret tiem nespēja neko iesākt, pirmā laikā neuzdrīkstējās pat iziet no mājas. (..) Caur acīm, ausīm, degunu, muti un ādu nāk pieredze un nelaimes; ja tu neseko, tad tās ierīko tevī perēkli, sāk tur vairoties, zelt kā balandas, pelējums. Ar dažādām zālēm un vingrinājumiem slikto pieredzi ir iespējams turēt grožos, kontrolēt, taču, kad tā jau izgrauzusi dvēselē ejas, tā ir kā slikts ieradums, kāds daļai ļaužu ir degvīna dzeršana.

Rene Magritte. Le Blanc Seing.

Tā kā romāna autors ir izglītots teologs un specializējies jauno laiku ideju vēsturi, tekstā ir sava vieta teorētiskiem prātojumiem par dvēseles un ķermeņa vienotību, miesas stāvokļa līdzsvarošanu dažādiem līdzekļiem, slimības izcelšanās cēloņiem utt. Man jau tie filozofijas prātojumi nav sirdij tuvi, bet tādi nu ir tie temati, ar kuriem Laurentijs sevi nodarbina. Romānā parādītajās sešās dienās Laurentijs ir slims, viņš ierodas drēgnā un aukstā pilsētā, kura atrodas bada priekšnojautās − Tērbata ir pilna ar izsalkušiem skrandaiņiem. Pilsētas nomācošā atmosfēra savijas kopā ar Laurentija melanholiju un šai slapjajā, neveselīgajā augsnē uzplaukst sižeta pavērsieni, par kuriem nav īsti skaidrības, cik tajos īstenības, cik fantāzijas. Laurentijs sarunājas ar cilvēkiem, par kuru pastāvēšanu reālajā pasaulē lasītājam raisās aizdomas, un tas rada bažas par galvenā varoņa veselības stāvokli.

Atmiņas, šīs viņa dvēselē ieskrāpētās rievas, bija saglabājušās, viņš tās joprojām juta sevī.

Diez vai romāns ir no tiem, kas patiks plašam lasītāju lokam, tas drīzāk ir baudījums tiem, kas novērtē labu valodu un netriviālu sižetu, kā arī nebaidās iegrimt melanholijā, kuru gan reizēm pārtrauc smieklīgi atgadījumi. Es lasīju vienā reizē pārdesmit lappuses, vazāju grāmatiņu sev līdzi, jo man nemaz negribējās tik dziļi izjust 17.gadsimta drēgnās noskaņas. Taču Frīdentāla tekstam nenoliedzami piemīt kāda mistiska burvība − tas gluži kā bite ierāpo tevī pa ausu caurumu un sataisās uz saldu ziemas miegu. Tā ir pasaule, kurā ilūzija šķiet līdzvērtīga realitātei, jo cilvēka smadzenes neredz atšķirību.

Cik daudz ir lietu, kas tā notiek. Tās ir tev līdzās, tās ir ap tevi, taču tu tās neuztver, neko nezini par to esamību. Tikai tad, kad tās liek par sevi manīt, pakustas, iesanas, palecas, smadzenes sāk tām sekot un tās ievērot. Bet citādi − kur tās ir? Eksistē vai neeksistē?

Advertisements

Decembra meitene

Komentēt

Zekina, Daniela (1960-...) Woman reading

Daniela Zekina (1960) Woman Reading

.

Jā, tai mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār Tālavas tālajiem siliem
un arī pār Slīteres Zilajiem,
par jūras svinpelēkiem dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

Svece eglē nodegs līdz saknei,
nu es teikšu tai svecei paldies.
Jo man liekas, ka katru aku,
katru sakni un rētu, un akmeni
šonakt noglāsta neesošs dievs.
Cik tas labi, ka vēlreiz mēs ticam
sniegam, kas tā kā rītausma aust.
Cik tas labi – ar visu kad ticies,
vari sudraba birzi vēl iziet
un ne zariņa nenolauzt.

Tavā mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār taviem Tālavas siliem,
snieg pār taviem Slīteres Zilajiem
un pār tavas jūras dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

1969

Māris Čaklais “Apliecinājums” (no krājuma “Zāļu diena” (1972))